Kanēlis

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Kaltēta kanēļkoka miza (t.s. kanēļa standziņas), kanēlis un kaltēti kanēļkoka ziedi

Kanēlis (no franču: cannelle, kas savukārt nāk no latīņu: canella — 'caurulīte, niedrīte') ir no žāvētām kanēļkoku (Cinnamomum) zaru mizām iegūta garšviela.[1] Pazīstamākās ir divas kanēļkoku sugas — Ķīnas jeb aromātiskais kanēļkoks (Cinnamomum aromaticum) un Ceilonas kanēļkoks (Cinnamomum zeylandicum). Kanēļa sastāvā ir 1—5% ēterisko eļļu, kā arī mannīts, kālija oksalāts un citi savienojumi.[2]

Ieguve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tā kā kanēļkoku dabiskais izplatības areāls ir Dienvidaustrumāzija, lielākās kanēļa ražotājvalstis arī ir no šī reģiona. 2010. gadā pirmajā vietā bija Ķīna (tika iegūtas 62 700 tonnas kanēļa), otrajā vietā — Indonēzija (60 000 tonnas), bet trešajā vietā — Šrilanka (15 790 tonnas).[3]

Mandeļu vai riekstu čaulu pulveri piesātinot ar sintētiskajām aromātiskajām vielām, iegūst mākslīgo kanēli.[2]

Izmantojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ar kanēli apkaisīts ābolu rausis

Kanēlis ir ļoti aromātisks un tam ir asa, rūgti saldena garša. To diezgan plaši izmanto kulinārijā, pievienojot dažādiem saldajiem ēdieniem, karstvīnam un punšam, kā arī kafijas aromatizēšanai un sāļajiem ēdieniem — gaļas, zivju ēdieniem, medījumiem, marinādēm un citur. Kanēli izmanto arī tautas medicīnā gremošanas un ēstgribas veicināšanai, kā pretklepus līdzekli un pret nervu slimībām.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Svešvārdu vārdnīca (trešais izd.). Jumava. 2007. 335. lpp. ISBN 978-9984-38-332-3.
  2. 2,0 2,1 2,2 Zigurds Zariņš, Lolita Neimane, Edgars Bodnieks. Uztura mācība (6. pārstrādātais un papildinātais izd.). Rīga : LU Akadēmiskais apgāds, 2015. 244. lpp. ISBN 978-9984-45-932-5.
  3. «FAOSTAT». Skatīts: 2012-03-31.