Karagājiens pret žemaišiem (1255)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

1255. gada karagājiens pret žemaišiem notika 1255. gadā pēc tam, kad žemaiši sava karavadoņa Alemaņa (Alemanas vai Elemonas) vadībā iebruka Kurzemē, lai atriebtos kuršiem, kas bija kristījušies un padevušies Vācu ordeņa virskundzībai.

Atbildes sirojumam Livonijas ordeņa mestrs Anno fon Zangerhauzens Rīgā sapulcināja lielu karaspēku, kurā piedalījās arī līvi, leti un igauņi. Karagājiens vispirms virzījās cauri Zemgalei, kur karaspēkam pievienojās arī nesen pakļautie zemgaļi un kurši.

Pirms Žemaitijas robežas šķērsošanas karaspēks tika sakārtots pulkos zem karogiem fogtu vadībā. Ordeņa vasaļi Tūšis, Miļģerīns un Ģiņģeiķis kalpoja par ceļvežiem. Iebrucēji postīja žemaišu zemi deviņas dienas un naktis, līdz mestrs Anno lika pūst karatauri, kas bija signāls karadarbības pārtraukšanai. Atceļā no ordeņa karaspēka vispirms atdalījās kurši, Zemgalē palika iesauktie zemgaļi, bet pārējie devās līdz Rīgai, kur karagājiens beidzās.


Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]