Ģiņģeiķis
Ģiņģeiķis (vācu: Gingeike; Gingeke, lietuviešu: Gineika) bija sēļu vai aukštaišu kunigaitis no apmēram 1240. līdz vismaz 1255. gadam, Livonijas ordeņa vasalis (no 1245), Atskaņu hronikas tekstā viemēr pieminēts kā trešais (jaunākais) no trīs brāļiem: "Bij trešajam vārds Ģiņģeiķis, tas bija drosmīgs varonis, no negoda viņš bija tīrs, jo allaž cīnījās kā vīrs" (vācu: Gingeike was der dritte name: er endorfte nie gewinnen schame bie sînes mannes sîten, wâ man solde strîten).[1]
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kopā ar saviem (vecākajiem) brāļiem Tūši (vācu: Tûsche; Tusze, lietuviešu: Tuče, Duče) un Miļģerīnu (lietuviešu: Milgerinas, Milgerynas, Milgrinas, vācu: Milgerîn) piederēja pie kunigaišu klana, kas pretojās Lietuvas valdnieka Mindauga centieniem pakļaut savai kontrolei zemes, kas atradās starp Nalsenes zemi un Daugavas kreisā krasta sēļu zemēm, kurās "dzīvoja kristīgie visgarām". Pēc tam viņš kopā ar brāļiem piedalījās ordeņa karagājienā uz Nalseni 1245. gadā. Pārcēlušies Daugavas kreisajā krastā, un izgājuši caur purviem, mežiem un upēm, iebrucēji nopostīja vairākas zemes. Daļa karaspēka Ģiņģeiķa vadībā ieņēma Lengevīna pili un ar kara laupījumu un par ķīlniekiem sagūtītajām sievām, viņu bērniem, zirgiem, govīm un teļiem jāja atpakaļ uz Rīgu. Atceļā viņiem purvainā apvidū uzbruka lietuviešu karaspēks, bet tika sakauts. Kaujā krita Lengevīna brālis.
Vēsturiskajos tekstos pieminēts trīs reizes — Atskaņu hronikas vēstījumā par Lengvīna karu ar kaimiņu zemēm (pirms 1245) un krustnešu otro karagājienu uz Nalseni (1245) un karagājienu uz Žemaitiju (1255).
Ģiņģeiķa zemes lokalizācija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Jādomā, ka Ģiņģeiķa zeme bija starp tām Sēlijas zemēm, ko Mindaugs 1255. gada oktobrī, pateicībā par Vācu ordeņa starpniecību, kuras dēļ pāvests licis viņu kristīt un kronēt par visas Lietuvas pirmo karali, dāvināja ordeņa Livonijas mestram, proti Medeni, Peloni, Maleisini un Tovraksti.[2]
Lietuviešu vēsturnieki J. Stakausks[3] un pēc viņa E. Gudavičs[4] lokalizēja Lietuvas ziemeļdaļā, izsakot pieņēmumu par tagadējiem Pasvales rajonu, kas atradās vistuvāk Aizkrauklei un piederēja sēļu Medenes zemei.
Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Atskaņu hronika, 02955.-03058. rindas». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 18. decembrī. Skatīts: 2017. gada 9. martā.
- ↑ Latvijas vēstures avoti. 2.sējums: Senās Latvijas vēstures avoti. 2.burtnīca. Red. Švābe, A. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgādiens, 1940. [389.—390.lpp.]
- ↑ Stakauskas J. Lietuva ir Vakarų Europa XIII-me amžiuje. Kaunas, 1934. — 275 p.
- ↑ Gudavičius E. Bandymas lokalizuoti XIII a. lietuvių kunigaikščių valdas. LMAD, A. 1984. — T. 3. — P. 69-79.