Kazahu literatūra

Kazahu literatūra ir mutiskās un rakstiskās literatūras kopums, ko, pēc stingrās definīcijas, kazahu valodā izveidojusi kazahu tauta Vidusāzijā.^[1] Pēc citas definīcijas, tā ir visa literatūra kazahu valodā.

Kazahu literatūra izpletusies no pašreizējās Kazahstānas teritorijas, iekļaujot arī Kazahijas Padomju Sociālistiskās Republikas laikmetu, Kazahstānas teritoriju Krievijas impērijas pakļautībā un Kazahu hanisti. Ir zināma pārklāšanās ar vairākām papildu tēmām, tostarp to tjurku cilšu literatūru, kuras apdzīvoja Kazahstānu vēstures gaitā, un etnisko kazahu ārzemēs rakstīto literatūru.

Viduslaiku literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saskaņā ar ķīniešu rakstītajiem avotiem 6.—8. gadsimtā pirms mūsu ēras, Kazahstānas tjurku ciltīm jau bija mutvārdu dzejas tradīcijas. Tās nāca no agrākiem periodiem, un tās galvenokārt uzturēja bardi — profesionāli stāstnieki un muzikanti.^[2] Šīs tradīcijas pēdas ir redzamas 5.—7. gadsimtā pirms mūsu ēras datētajos Orhona raksta akmens grebumos, kas apraksta divu agrīno tjurku valdnieku ("kaganu") Kultegina un Bilges valdīšanu.

Viduslaikos mūsdienu Kazahstānas teritoriju apdzīvoja daudzas tjurku ciltis. Uz viņu mutvārdu jaunrades pamata ir izveidojusies vienota folkloras tradīcija, kuras veidošanā ir vairāki posmi: kopējā tjurku (6.-8. gadsimts), oguzu-kipčaku (9.-13. gadsimts) un postmongoļu (13.-14. gadsimts).

"Mana vectēva Korkuta grāmata" un "Oguza vārds" (stāsts par seno tjurku karali Oguzu Hanu) ir vispazīstamākās tjurku varoņu leģendas, kas radītas Kazahstānas teritorijā. Sākotnēji tās radušās aptuveni 9. gadsimtā un nodotas tālāk mutiskā veidā. Tās pierakstīja tjurku autori mūsu ēras 14.-16. gadsimtā.

Kazahu literatūra, kas ir daļa no kipčaku rakstītās literatūras, sākas ar Zelta Ordu. Zelta Ordas rakstītā literatūra būtībā ir klasiskā senkazahu valodas rakstītā literatūra, kas ielika pamatus un formas kazahu literatūrai Kazahu hanistes periodā.

Kazahu hanistes periodā dominēja vēsturiskais žanrs.

Kazahu vidū bards bija galvenokārt, bet ne tikai vīriešu profesija. Vismaz kopš 17. gadsimta kazahu bardus varēja iedalīt divās galvenajās kategorijās: žiravos, kas nodeva tālāk citu darbus, parasti neradot un nepievienojot savus oriģināldarbus; un akinos, kas improvizēja vai radīja savus dzejoļus, stāstus vai dziesmas.^[1]

Lai gan šādu nostāstu un dzejojumu izcelsme bieži nav zināma, lielākā daļa no tām bija saistītas ar nesenas vai tālākas pagātnes bardiem, kas tos radīja vai nodeva tālāk, līdz brīdim, kad lielākā daļa kazahu dzejas un prozas tika pirmo reizi pierakstīta 19. gadsimta otrajā pusē. Pastāv skaidras stilistiskās atšķirības starp darbiem, kas pirmoreiz radīti 19. gadsimtā, un darbiem, kas datēti ar agrākiem periodiem, bet nav dokumentēti pirms 19. gadsimta, piemēram, tiem, kas attiecināti uz tādiem 16. un 17. gadsimta bardiem kā Ers Šobans un Dosmombets Žiravs, un pat tādiem 15. gadsimta bardiem kā Šalkizs un Asans Kaigi.^[1] Citi ievērojami bardi ir Kaztugans Žiravs, Žijembets Žiravs, Akstamberdi Žiravs un Buksars Žiravs Kalkamanuli, kurš bija hana Ablaja padomnieks.^[2] Ers Targins un Alpamiss ir divi no slavenākajiem kazahu literatūras piemēriem, kas pierakstīti 19. gadsimtā.^[1]

Rakstītās literatūras periods[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Abajs Kunanbajuli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galvenā loma mūsdienu kazahu literatūras attīstībā pieder Abajam Kunanbajuli (kazahu: Абай Құнанбайұлы, dažreiz rusificēts kā Abajs Kunanbajevs), kura darbi saglabāja daudz tautas kultūras. Abaja galvenais darbs ir "Vārdu grāmata", filozofisks traktāts un dzejoļu krājums, kurā viņš kritizē Krievijas koloniālo politiku un mudina citus kazahus pieņemt izglītību un lasītprasmi.

Ay Qap un Qazaq[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literārajiem žurnāliem Ay Qap (iznāca no 1911. līdz 1915. gadam arābu rakstībā) un Qazaq (iznāca no 1913. līdz 1918. gadam) bija nozīmīga loma 20. gadsimta sākuma kazahu intelektuālās un politiskās dzīves attīstībā.

Žambils Žabajevs (Džambuls)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Padomju laikā tika stipri popularizēts akins Džambuls, kurš dziedāja savas dziesmas dombras pavadījumā. No viņa vārdiem pierakstīti svarīgi kazahu eposi. Pēc padomju varas nodibināšanas Džambuls sāka slavināt to.