Keslera sindroms

Keslera sindroms jeb efekts ir teorētiska ap Zemi esošo kosmisko atkritumu daļu skaita lavīnveida palielināšanās savstarpējo sadursmju rezultātā, kas nākotnē var nopietni traucēt cilvēces lidojumus kosmosā un mākslīgo pavadoņu izvešanu orbītā.

Vēsture

Kosmosa izpētes laikmets sākās ar Sputņik-1 palaišanu 1957. gadā. Kopš tiem laikiem cilvēce ir nopietni piesārņojusi kosmisko telpu Zemes tuvumā. 1960.—1965. gadā Staņislavs Lems savos fantastiskajos stāstos "No Ijona Klusā atmiņām" aprakstīja atkritumu gredzenu, kas izveidojies ap Sīriusa sistēmas planētu. Laika gaitā uz Zemes orbītas sakrājušies kosmiskie atkritumi, kurus veido raķešu daļas, mākslīgie pavadoņi, kuri vairs nedarbojas, taču nav ievadīti Zemes atmosfērā un tur sadedzināti. Tāpat daļu šo atkritumu izveidojušies apzinātas cilvēku darbības dēļ, piemēram, 20. gadsimta 60. gados ASV Vestfordas projekta (Project West Ford) ietvaros orbītā ap Zemi tika ievadīts pusmiljards vara stiepļu (garums — 17,8 mm, biezums — 17,8 µm), tā mērķis bija radioviļņu tālsakaru nodrošināšana neatkarīgi no jonosfēras stāvokļa.

Keslera sindroma teoriju izstrādāja NASA zinātnieks Donalds Keslers 1978. gadā.

Mūsdienās

NASA ilustrācija zināmajiem kosmiskajiem atkritumiem (2005)

Mūsdienās tiek veikta kosmiskā piesārņojuma novērošana, taču ievērot ir iespējams tikai relatīvi lielus (> 10 cm diametrā) piesārņojuma objektus. Kosmosa pētniecība jau saskaras ar šī piesārņojuma radītajām problēmām — Starptautiskā kosmosa stacija vairākkārt ir bojāta sadursmēs ar kosmiskā atkrituma daļām, kuru izmērs ir mazs, bet kuras pārvietojas izplatījumā ar milzīgu ātrumu (vairāki km/s).

Tāpat pastāv mākslīgo pavadoņu sadursmes iespēja. 2009. gada notika sadursme starp Iridium 33 un Kosmos-2251, kuras dēļ radās ap 2000 lielu atlūzu un ap 10 000 mazu.

Ārējās saites

• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)