Lai arī ārēji PSRS saimniecību raksturoja stingra valsts plānošana, ikdienā lietas bieži notika diezgan haotiski. Piemēram, dzīvokļu ēkas cēla ne tikai republikas pilsētu vadība, bet arī vissavienības ministrijas, republikas un savienības līmeņa uzņēmumi, kā arī minimāli kontrolētā Aizsardzības ministrija. Vidēji, pilsētu izpildkomitejas kontrolēja ap 40% no pilsētā veiktās celtniecības. Ļeņingradā tas sasniedza 87% un Kijivā 77%, bet tikai 14% Vorošilovgradā. Lielās rūpnīcas bieži veidoja no pilsētas autonomu infrastruktūru, ar savām ēkām, ūdensvadiem, apkuri un pat sabiedriskā transporta tīklu.[1]
No otras puses, centralizētā plānošana bieži ierobežoja vietējo uzņēmumu veiksmīgu darbību. Izejvielas no viena savienības galu nosūtīja uz rūpnīcu citā savienības galā un gala produktu atkal nosūtīja uz tālu reģionu, lai arī bieži vien izejvielas un potenciālais patērētājs atradās rūpnīcas tuvumā. Viss tas nevajadzīgi sadārdzināja ražošanu un vairoja zaudējumus. Lai panāktu jauna ūdensvada izbūvēšanu Voroņežā, vietējai partijas izpildkomitejai bija jāpanāk 12 ministriju piekrišana.[1]
