Krievijas Impērijas likumu krājums

Krievijas Impērijas likumu krājums pirmo reizi izdots 1832. gadā. Kad bija izgāzušies ilgstoši mēģinājumi Krievijas Impērijai radīt jaunu likumu kodeksu, kas balstītos Eiropas valstu piemēros, imperators Nikolajs I pieņēma lēmumu apkopot un publicēt visus jau esošos Krievijas likumus. Pirmo likumu krājumu sagatavoja Imperatora kancelejas Otrā nodaļa Mohaila Speranska vadībā. Turpmāk to regulāri papildināja ar jauniem likumiem un labojumiem, tā padarot to aizvien lielāku un sarežģītāku. Krājuma 15 sējumiem 1892. gadā pievienojās 16 sējums, ar likumiem, kas regulēja procesuālās tiesības. Pēc Oktobra revolūcijas, 1918. gada 30. novembrī impērijas likumu krājuma izmantošanu Padomju Krievijas tiesu darbā aizliedza. Krievijas Impērijas likumu krājumu Lietuvā un Igaunijā turpināja izmantot līdz pat iekļaušanai PSRS sastāvā 1940. gadā, bet Latvijā līdz 1937. gadam, kad pieņēma jauno Civillikumu.

Izveidošana

Nikolajs I vēlējās ieviest kārtību haotiskajā likumu sistēmā. 1826. gada janvārī Speranskis imperatoru informēja par likumu apkopošanas komisijas darba vēsturi un piedāvājumu veiksmīgai darba noslēgšanai. Speranskis piedāvāja divos gados izveidot tematiskus esošo likumu apkopojumus, publicēt visus likumus hronoloģiskā secībā, kā arī izveidot civillikumu un krimināllikumu krājumus, kurus varētu mainīt un papildināt ar jauniem. Nikolajs I pavēlēja vispirms apkopot un sakārtot visus spēkā esošos likumus. Lai kontrolētu procesu viņš izveidoja Imperatora kancelejas Otro nodaļu, kuru, lai arī bez oficiāla amata, vadīja Speranskis.

Likumu oriģināli glabājās dažādos arhīvos vairākās pilsētās, bieži trūka pilnu tekstu, nebija drukātu versiju. Apkopoja 53 239 dažādus likumus, pavēles un rīkojumus. Tika veikta tekstu saskaņošana, rediģēšana, pilno versiju sagatavošana. 1828. gada 21. maijā sākās Pilnā Krievijas Impērijas likumu apkopojuma pirmās daļas drukāšana, ko veidoja 45 sējumi. Pirmā daļa iekļāva likumus no 1649. līdz 1825. gada decembrim, otrā daļa pēc 1825. gada decembra izdotos likumus.

Paralēli Pilnajam likumu apkopojumam notika darbs pie likumu krājuma veidošanas. Likumus grupēja pa atbilstošajām jomām, sadalīja apakškategorijās, sniedza vēsturiskus izskaidrojumus. Speranskis pieņēma lēmumu dublējošu likumu gadījumā paturēt tikai pilnīgāko variantu, saglabāt oriģinālo likumu rakstības valodu, pārāk izplūdušus likumus saīsināt, pretrunīgu likumu gadījumā paturēt jaunāko likumu. Krājumā likumu fragmentus apkopoja kā vienotu likuma tekstu, secīgi numurējot iekļautos likumu fragmentus, kam pievienoja norādes uz pilnajiem likumu tekstiem un to pieņemšanas datumiem. Tika pievienoti arī paskaidrojumi. Speranskis likumus tematiski sadalīja 8 grāmatās, kas aizņēma 15 sējumus. Pēc 4 gadu caurskatīšanas un labojumiem, 1832. gada sākumā sākās likumu krājuma drukāšana 1200 eksemplāros. 1833. gada 19. janvārī Valsts padome imperatora vadībā pieņēma lēmumu par likumu apkopojuma izmantošanu tiesās, dodot laiku ar to iepazīties līdz 1835. gada 1. janvārim, kad tas stājās spēkā.

Pirmo reizi kopš 1649. gada likumu krājuma, varas orgāniem un tiesnešiem bija pieejams pārskatāms impērijas likumu krājums, kurā likumi bija iedalīti saprotamās jomās un papildināti ar paskaidrojumiem. Tika likvidēts likumu haoss, to nezināšana un dažādo likumu pretrunas. Likumi kļuva pieejami plašākam cilvēku lokam. 1835. gadā Nikolajs I nodibināja Impērijas juridisko augstskolu.

Tālākās izmaiņas

Kā problēmas minams tas, ka likumu krājums sastāvēja no visdažādākajos laikos pieņemtu likumu fragmentiem, tas nebija no jauna rakstīts likumu krājums, pat eiropeisko vārdu "kodekss" tā nosaukumā apzināti neizmantoja. Dažas nesvarīgas tēmas bija sīki iztirzātas, kamēr svarīgākām tēmām trūka izvērsumu, vai to nebija vispār. Trūka vai vāji izstrādātas bija sadaļas, kas regulēja mantojumu, aizbildniecību, ģimenes attiecības utt. 1832. gada likumu krājumā neiekļāva pierobežu provinču likumus (bijušās Polijas-Lietuvas zemes, Baltijas guberņas, Somijas lielhercogisti, Polijas karalisti, Besarābiju). Neiekļāva izglītības, valsts kontroles, baznīcas, kredītiestāžu, vairāku valsts iestāžu, kuģniecības u.c. likumu grupas.

1834. gadā publicēja pirmos likumu krājuma kļūdu labojumus un papildinājumus. Turpmāk katru gadu krājumu papildināja jaunpieņemto likumu apkopojums. 1840. gadā pieņēma lēmumu krājumu pārstrādāt, tekstā iekļaujot pēdējo gadu labojumus un papildinājumus, padarīt to ērtāk lietojamu. Otrais izdevums iznāca 1842. gadā, kurā, kopā ar pielikumiem bija 59 400 rakstu. Tas stājās spēkā 1844. gada 1. janvārī. Arī otrajam izdevumam katru gadu tika izdoti jaunpieņemto likumu apkopojumi.

1851. gada novembrī Otrās nodaļas vadītājs Bludovs imperatoram piedāvāja veidot Trešo izdevumu. Bludovs ierosināja 15 sējumu vietā 20 sējumus, kā arī iekļaut pierobežas provinču likumus. 1854. gada decembrī Bludovs atteicās no 20 sējumiem, ņemot vērā ieradumu atsaukties uz 15 sējumiem. 1858. gada 12. maijā imperators Aleksandrs II noteica, ka 1857. gada Trešais izdevums stājas spēkā 1860. gada 1. janvārī. Trešajā izdevumā bija izveidotas sadalās likumiem par vairākām valsts iestādēm, ārlietu ministriju, baznīcas regulējošie likumi, pasta un telegrāfa regulējumi. Tā kā jaunu izdevumu veidošana un papildināšana aizņēma ļoti ilgu laiku, 1859. gadā pieņēma lēmumu, ka papildinājumi, labojumi un paziņojumi par likumu atcelšanu jāizdod nevis reizi gadā, bet reizi ceturksnī, taču to drīz sāka neievērot, papildinājumus izdodot aizvien retāk. 1863. gada 1. janvārī regulāri sāka izdot jaunu likumu un valdības rīkojumu vēstnesi, kurā publicēja visas jaunākās likumu izmaiņas un juridiskos paziņojumus.

Tā kā Aleksandra II laikā impērijā tika veiktas milzīgas reformas, 1876. gadā tiek sagatavots jauno likumu apkopojums, kas izmaina apmēram 1/3 no esošā likumu krājuma. Daudzi vecie likumi zaudē spēku, tiek ieviestas pilnīgi jaunas sadaļas. Aleksandra III laikā daudzas likumu krājuma grāmatas atkal pārstrādā, dzēšot vecos un iekļaujot jaunos likumus. Likumu krājuma daļēja pārstrādāšana un atjaunošana turpinājās arī Nikolaja II laikā, kad strauji mainījās impērijas ekonomiskā situācija, kā arī politiskā iekārta, ko regulēja 1906. gadā pieņemtie konstitucionālie likumi.

Atsauces