Aleksandrs III Romanovs

**Aleksandrs III**
*Александр III*
Aleksandrs III; Александр III
Krievijas imperators
	1881. gada 13. marts — 1894. gada 1. novembris
Kronēšana	1883. gada 27. maijs; Uspenskas katedrāle, Maskava;
Priekštecis	Aleksandrs II
Pēctecis	Nikolajs II
Dzimis	1845. gada 10. martā; Aņičkova pils, Sanktpēterburga, Krievijas Impērija; ( Krievija)
Miris	1894. gada 1. novembrī (49 gadu vecumā); Livādijas pils, Livādija, Krima, Krievijas Impērija; ( Ukraina)
Apglabāts	Pētera un Pāvila katedrāle, Sanktpēterburga, Krievija
Dzīvesbiedre	Marija Fjodorovna
Bērni	Nikolajs II; Aleksandrs Romanovs; Georgijs Romanovs; Ksenija Romanova; Mihails Aleksandrovičs; Olga Nikolajevna;
Dinastija	Romanovu dinastija
Tēvs	Aleksandrs II
Māte	Marija Aleksandrovna
Reliģija	pareizticība
Paraksts

Aleksandrs III Romanovs (krievu: Александр III Александрович Романов; dzimis 1845. gada 10. martā, miris 1894. gada 1. novembrī) bija Krievijas Impērijas ķeizars (1881—1894), arī Polijas karalis, Somijas lielhercogs, Kurzemes un Zemgales hercogs, Livonijas hercogs utt. Sāka valdīt pēc sava tēva, relatīvi liberālā Aleksandra II nogalināšanas atentātā. Bija konservatīvi noskaņots un lielu vērību pievērsa krievu valodas dominēšanas un Krievijas Impērijas vienotības nostiprināšanai.

Līdz ar imperatora Aleksandra III kāpšanu tronī Krievijas Impērijas iekšpolitikā pastiprinājās cittautiešu pārkrievošana. Baltijas pārkrievošanas pasākumi skāra gan latviešus, gan arī igauņus, vācbaltiešus un citus Baltijas provinču mazākumtautību iedzīvotājus.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aleksandrs, 1866

Dzimis 1845. gada 10. martā Sanktpēterburgā. Tēvs Krievijas Impērijas ķeizars Aleksandrs II, māte Hesenes lielhercoga meita, ķeizariene Marija Aleksandrovna (Мария Александровна, dzimusi Marie von Hessen-Darmstadt). 1866. gadā Aleksandrs apprecējās ar Dānijas princesi Dagmāru (Marie Sophie Frederikke Dagmar, prinsesse af Danmark), pareizticībā kristīta kā Marija Fjodorovna (Мария Фёдоровна, 26.11.1847 — 13.10.1928).

Bērni:

dēls Nikolajs (Николай Александрович, 1868—1918) — nākamais un pēdējais Krievijas imperators;
dēls Aleksandrs (Александр Александрович, 1869—1870) — mira kā zīdainis no meningīta;
dēls Georgijs (Георгий Александрович, 1871—1899) — pēkšņi miris 28 gadu vecumā;
meita Ksenija (Ксения Александровна, 1875—1960) — apprecējās ar sava tēva brālēnu, mirusi Londonā;
dēls Mihails (Михаил Александрович, 1878—1918) — Nikolajs II atteicās no Krievijas troņa Mihailam par labu, tomēr viņš atteicās, neskaidros apstākļos nogalināts Permā;
meita Olga (Ольга Александровна, 1882—1960) — kopā ar otro vīru Nikolaju Kuļikovski pācēlās uz Dāniju, bet Otrā pasaules kara laikā apmetās Kanādā, kur mira.

Intelekta ziņā esot bijis diezgan viduvējs, tomēr jaunībā esot bijis ļoti spēcīgs fiziski (ar pirkstiem locījis monētas, pakavus). Sadzīvē esot bijis vienkāršs: ievērojami samazinājis galma izdevumus, galma balles tikai 4 gadā utt. Visai reliģiozs, konservatīvs, izteikti ģimenisks. Kaislīgs makšķernieks un mednieks (vēstures annālēs iegājis viņa teiciens: "Kad krievu imperators makšķerē, Eiropa var pagaidīt" — Когда русский император удит рыбу, Европа может подождать.). Aizrautīgs mākslas darbu kolekcionārs.

Pirmos divus gadus Aleksandrs valdīja bez kronēšanas, kas notika 1883. gada 15. maijā Maskavā, Kremļa Uspenskas katedrālē (Успенский собор).

1888. gadā kopā ar ģimeni cieta vilciena katastrofā. Dzelzceļa katastrofa notika netālu no Borku stacijas ceļa posmā starp Jaltu un Maskavu. Imperatora vilcienu nepieļaujami ātri vilka divas preču lokomotīves un šūpošanās rezultātā lokomotīves nogāja no sliedēm un vilciena sastāvs nokrita no uzbēruma. Cara ģimene, kas atradās restorānvagonā, necieta, jo vagona sienas tika saspiestas un novērsa jumta deformāciju.

Miris no slimības 1894. gada 1. novembrī.

Iekšpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aleksandrs III atjaunoja Nikolaja I birokrātisko valsts pārvaldes modeli. Pēc teroristu organizācijas "Tautas griba" (Народная воля) sarīkotā atentāta apturēja Aleksandra II ieplānotās parlamentārās reformas. 1881. gada 29. aprīlī viņš Pobedonosceva ietekmē publicēja Patvaldības negrozāmības manifestu (Манифест о незыблемости самодержавия), aicinot tautu mobilizēties ap monarhiju, stiprināties ticības un morāles vērtībās. Liberāli noskaņotajiem ministriem (Loris-Meļikovs, Miļutins u. c.) nācās demisionēt.

1881. gada 14. augusta "Rīkojums par kārtības valstī, sabiedriskā miera saglabāšanu un pastiprinātas drošības ieviešanu noteiktos reģionos" (Распоряжение о мерах к сохранению государственного порядка и общественного спокойствия и проведение определенных местностей в состояние усиленной охраны) atļāva 10 impērijas guberņu politiskajai policijai darboties, nepakļaujoties vietējai tiesu un administratīvajai varai. Bez tiesas sprieduma varēja izsūtīt "nevēlamas personas", slēgt avīzes un žurnālus, mācību iestādes utt. 1882.—1884. gados pieņēma virkni tiesību aktu, kas ievērojami pastiprināja cenzūru (it kā "pagaidu", taču bija spēkā līdz 1905. gadam). 1889.—1892. gados notika provinces pašvaldību un pilsētu pašvaldību reorganizācija. Izdeva "Likumu par muižnieku īpašumu" (закон о дворянских выморочных имуществах, 1883), kas palielināja lauku muižniecības privilēģijas. 1885. gadā izveidoja Muižnieku zemes banku.

1884. gada "Augstskolu nolikums" likvidēja augstskolu pašpārvaldi, kara ģimnāzijas pārveidoja par kadetu korpusiem. 1887. gada 1. jūlijā tika publicēts apkārtraksts-rīkojums "Par ķēkšu bērniem" (Циркуляр о кухаркиных детях), kurā izglītības iestāžu vadībai ieteikts izvairīties uzņemt skolās "kučieru, kalpu, pavāru, veļasmazgātāju, sīktirgotāju un tamlīdzīgu ļaužu bērnus kuriem, izņemot atsevišķus apveltītus īpašām spējām, nav ieteicams izrauties no vides, kurā tie dzimuši". 1887. gadā Aleksandrs III apstiprināja Valsts padomes pieņemtos noteikumus par Tērbatas mācību apgabala tautskolu uzraudzību, kas ieviesa Baltijas pārkrievošanas pasākumus.^[1]

1880.—1890. gados notika masveida ebreju izraidīšana aiz t. s. "nometinājuma joslas" (черта оседлости). No Maskavas vien izraidīja aptuveni 20 000 cilvēku. Noteica ebreju kvotas vispirms vidējās, pēc tam augstākajās mācību iestādēs (nometinājuma joslā to skaits studējošo vidū nedrīkstēja pārsniegt 10%, ārpus joslas — 5%, galvaspilsētā — 3%).

Ekonomika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izteikts merkantilisms un protekcionisms. Ievērojami pieauga ievedmuitas maksājumi, netiešie maksājumi. Auga cenas, iedzīvotāju pirktspējai nepalielinoties. Politisko stagnāciju kompensēja ar smagās rūpniecības attīstību. Vadošo lomu šeit spēlē finanšu ministrs Sergejs Vitte, kurš intensificēja valsts dzelzceļu tīkla būvniecību. Dzimtbūšanas atcelšana neatrisināja zemes jautājumu. Sākoties industrializācijai, miljoniem zemnieku plūdu uz pilsētām un industriālajiem rajoniem, veidojot strādnieku šķiru, kas ātri radikalizējās.^[2]

Lauksaimniecība pēc dzimtbūšanas atcelšanas bija ļoti vāja, neražas gados zemnieki cieta badu. 1881.—1884. gados samazināja zemniekiem zemes izpirkuma maksu, nodibināja valsts Zemnieku banku (Крестьянский поземельный банк, 1882), kas bija domāta no dzimtbūšanas atbrīvoto zemnieku kreditēšanai. Palielināja mantojuma un dividenžu peļņas nodokļus. Ieviesa dzīvokļu nodokli. Ierobežoja bērnu nodarbināšanu (1882), pusaudžu un sieviešu darba laiku fabrikās naktīs (1885) Pieņemti likumi par dzīvesvietas maiņas brīvību (1889), par zemnieku zemes neatsavinātību (1894), par strādnieku darba laika regulēšanu fabrikās (1886, 1897).

Ārpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārpolitikas pamatvirzieni:

Diplomātiskā cīņa ar Austroungārijas impēriju par ietekmi Balkānos, it sevišķi Bulgārijā.
Pastāvīgu sabiedroto meklējumi, lai izrautos no politiskās izolācijas.
Ekspansija Vidusāzijā.
Ekspansija Tālajos Austrumos.