Krimlas ūdenskritumi
| Krimlas ūdenskritumi | |
|---|---|
.jpg) Daļa no Krimlas ūdenskritumiem. | |
  Krimlas ūdenskritumi | |
| Atrašanās vieta | Krimla, Zalcburgas zeme, Austrija |
| Koordinātas | 47°11′53″N 12°10′17″E / 47.19806°N 12.17139°EKoordinātas: 47°11′53″N 12°10′17″E / 47.19806°N 12.17139°E |
| Augstums v.j.l. | 1470 |
| Augstums | 385 |
| Garākais kritums | 145 |
| Ūdenstece | Krimlerahe (Krimmler Ache) |
 Krimlas ūdenskritumi Vikikrātuvē | |
Krimlas ūdenskritumi (vācu: Krimmler Wasserfälle), kuru kopējais augstums ir 380—385 metri, ir augstākais ūdenskritums Austrijā.[1] Tie atrodas uz Krimlerahes (Krimmler Ache) upes netālu no Krimlas ciema Augstā Tauerna nacionālajā parkā Zalcburgas federālajā zemē. Krimlas ūdenskritumu kaskāde faktiski ir viens daudzpakāpju ūdenskritums. Ūdenskritums sākas Krimlerahes upes ielejas augšdaļā un trīs posmos nolaižas lejup. Augšējā posma kritums ir 145 metri, vidējā — 100 metri, bet zemākā — 140 metri. Ūdenskrituma augstākais punkts atrodas 1470 metrus virs jūras līmeņa.[2]
Rašanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Krimlas ūdenskritumu kraujas rašanās saistīta ar periodu ap 30 miljonus gadu atpakaļ, kad, saduroties Āfrikas un Eirāzijas tektoniskajām plātnēm, veidojās Centrālie Alpi. Augstumu starpību palielināja kalnos izveidojušies ledāji, kuru kušanas ūdeņi izgrauza dziļas ielejas. Krimsonahes ieleja nekļuva par to analogu, jo tās tecēšanas gultnē izrādījās īpaši cieti granīti (t.s. Tauerna logs).
Upe[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Krimlerahe ir ledāja notekupe, kuras plūsma mainās atkarībā no gadalaika. Tās caurteces tilpums jūnijā un jūlijā ir 5,6 m3/s, savukārt februārī tas ir tikai 0,14 m3/s. Vislielākā izmērītā caurtece bija 1987. gada 25. augustā, kad tā sasniedza 167 m3/s. Ledāji aizņem 12% no upes 111 km² lielā baseina. Dienas caurteces maksimums ūdenskritumos ir starp 21:00 un 24:00, kad ūdeņi atplūst no 18 km attālā ledāja.[3]
Pēc ūdenskritumiem upe ietek Zalcahā, kas ietek Innā, tad Donavā un, visbeidzot, Melnajā jūrā.
Ietekme uz bioloģiju[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ūdenskrituma pastāvīgā migla rada ideālus augšanas apstākļus simtiem sūnu, ķērpju un paparžu sugu. Apkārtne ir dzīvotne 62 putnu sugām.[4]
Vietējās varas iestādes popularizē ūdenskritumus kā veselīgu vietu, kas palīdzot pret astmu, taču mediķi uzskata, ka tas ne ar ko nav pierādīts.[5]
Enerģētikas plāni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ievērojams ūdens daudzums ar lielu kritumu jau 19. gadsimta beigās radīja plānu uzbūvēt Krimlā spēkstaciju. Taču šos plānus visu laiku veiksmīgi gremdēja, pirmkārt, ļoti nestabilā caurplūde, bet otrkārt, jau tolaik attīstītais tūrisms: vietējai varai nebija vēlēšanās mainīt jau esošus ienākumus uz iespējamiem. Tomēr tikai 1967. gadā, kad Eiropas Padome pieņēma lēmumu par dabas aizsardzību šajā rajonā, enerģētiskie plāni tika noņemti no dienas kārtības.
Transports[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Viduslaikos caur Krimlu uz Itāliju vedusi mūļu taka. Kā svarīga atpūtas vieta pie šīs takas vēl joprojām funkcionējošais Krimlas Tauerna nams pirmoreiz tiek minēta 1389. gadā. 16. gadsimtā taka tika pārveidota par ceļu. Ūdenskritumi tolaik neizsauca ceļotāju interesi, un ceļš pietuvojās tiem tikai vajadzības gadījumā. Ceļotāji sāka interesēties par dabu tikai 18. gadsimta beigās, un bieži tie bija dabaszinātnieki.
Tūrisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Lai tūristi bez grūtībām varētu apskatīt lielāku ūdenskritumu daļu, Ignacs fon Kirzingers no Mitersillas pilsētiņas ap 1835. gadu lika uzbūvēt taku gar ūdenskritumiem līdz to augšējam posmam, augšā uzbūvējot būdiņu "tūristiem un māksliniekiem". 1879. gadā Austrijas Alpu klubs uzlaboja taku, lai iegūtu labākus panorāmas skatus. 1897. gadā izbūvēja dzelzceļu līdz Krimlai, kas strauji palielināja apmeklētāju skaitu, un taku nācās atkal uzlabot. Kopš 1904. tā ir maksas apskates trase (cena 3 eiro 2014. gadā, izejama apmēram stundā). Mūsdienās katru gadu šos ūdenskritumus apmeklē apmēram 400 000 cilvēku un tas ir viens no galvenajiem Austrijas tūrisma objektiem. Taču šie cilvēku plūdi ierobežotajā telpā rada arī problēmas, starp kurām ir augstā kustības intensitāte un takas erozija.
Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Slupetzky, Heinz un Johannes Wiesenegger. 1993. Vom Schnee, Eis, Schmelzwasser und Regen zum Gletscherbach - Hydrologie der Krimmler Ache In: Krimmler Wasserfälle, Festschrift 25 Jahre Europäisches Naturschutzdiplom 1967-1992, Insbruka, Austrija. ["No sniega, ledus, kausēta ūdens un lietus līdz ledāju straumei — Krimlerahes hidroloģija"]
- Stocker, Erich. 1993. Zur Geomorphologie der Krimmler Wasserfälle In: Krimmler Wasserfälle, Festschrift 25 Jahre Europäisches Naturschutzdiplom 1967-1992, Insbruka, Austrija. ["Par Krimlas ūdenskritumu ģeomorfoloģiju"]
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Krimlas ūdenskritumi.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Krimmler Wasserfälle (angliski)
- Krimmler Wasserfälle at Salzburger-Saalachtal (vāciski)
- Krimmler Wasserfalle stats on World Waterfall Database (angliski)
- Pictures and travel information on European waterfalls (angliski)
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Bryan Swan & Dean Goss. «Tallest Waterfalls of Austria». World Waterfall Database. Skatīts: 2020-05-09.[novecojusi saite]
- ↑ «Krimmler Wasserfälle» (vāciski).
- ↑ Hydrologische Daten – Pegel Krimmler Ache
- ↑ Krimmler Wasserfälle, leaflet obtainable at the Krimml Tourist information
- ↑ «Wasserfälle gegen Asthma: Wirkung fraglich». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 31. maijā. Skatīts: 2020. gada 9. maijā.