Kristāliskais pamatklintājs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Kristāliskais pamatklintājs ir platformas kristāliskā pamatne zem nogulumiežu segas, veidota no dislocētiem magmatiskiem un metamorfiem iežiem. Šo iežu kompleksi veidojušies attiecīgās teritorijas ģeosinklinālās attīstības stadijā, kas noslēdzās ar krokojuma, reģionālā metamorfisma un granitizācijas procesiem. Pēc platformu konsolidēšanās to pamatklintājs īsāku vai garāku laikposmu bija pakļauts denudācijai, līdz uz to virsmas sāka uzkrāties nogulumieži. Platformu daļas, kur nav nogulumiežu segas, un pamatklintāju veidojošie ieži atrodas zemes virspusē, sauc par vairogiem. Pamatklintāja pārsedzošo nogulumiežu segas biezums platformās parasti ir daži kilometri. Vēlākās tektoniskās kustības pamatklintājā ir izpaudušās lūzumu un lokālu vertikālo kustību veidā.

Veidošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uz kristāliskā pamatklintāja veidošanās procesu aktīvi iedarbojās Zemes mantija. Par pamatklintāja pamatni kalpo katarhaja protogaroza, kas veidojusies Zemes garozas pirmsplatformu attīstības stadijā, un ir globāli izplatīta pa visu Zemi. Savā augšdaļā tā ir veidota no tonalīt-diorītiem. Uz protogarozas izveidojies kristāliskais pamatklintājs sastāda Zemes garozas kontinentālā tipa "granītu" slāni. To sastāvā caurmērā ir granītgneisi, kas veido kupolveida struktūras, kurās ir sastopami metamorfizēti vulkāniskie ieži, pārsvarā bāziski un noturīgi pret granitizācijas procesiem.

Seno platformu pamatklintājs formējās pirmskembrijā, pārsvarā agrajā pirmskembrijā (pirms 1,7 mljrd. gadiem). Metamorfajās amfibolīta un granulīta fācijās pamatklintāja ieži ir metamrfizēti un stipri granitizēti. Seismisko garenviļņu ātrums tajos ir 6,0 km/s un vairāk. Jauno platformu pamatklintājs ir vāji metamorfizēts, ne augstāk par zaļo slānekļu fāciju, un atšķiras no nogulumiežu segas pamatā ar savu intensīvo dislocētību (tāpēc bieži vien tiek saukts par "krokoto pamatklintaju"). Seismisko garenviļņu ātrums tajos ir 5,5-6,0 km/s. Pamatklintājs tiek saukts arī par "konsolidēto garozu". Tā biezums sasniedz 30-40 km. Pamatklintāja iežos ir sastopamas dzelzs rūdu iegulas, niķeļa, vara, rūdas, zelts, keramiskās izejvielas u.c. derīgie izrakteņi.

Latvijas pamatklintājs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvija atrodas Austrumeiropas platformas ziemeļrietumu malā. Uz pamatklintāja Latvijas rietumos un centrālajā daļā atrodas Baltijas sineklīze, austrumu daļā Latvijas ieliece, kas dienvidaustrumu malā pāriet Baltkrievijas antiklīzē. Latvijas ziemeļaustrumu daļu aizņem Baltijas vairoga dienvidu nogāze, kur Valmieras-Lokno izciļņa rajonā pamatklintājs atrodas tikai 340-350 metru dziļumā. Tālāk dienvidrietumu virzienā pamatklintaja virsma pazeminās, un Latvijas vidienē atrodas apmēram 1000 metru dziļumā, bet dienvidrietumu stūrī pat 1923 metru dziļumā.

Latvijas vidusdaļā un austrumos pamatklintāju veido pamatā stipri metamorfizēti arhaja kristāliskie slānekļi, gneisi, granītgneisi un migmatīti. Kurzemē pamatklintāju veido gigantisks agrā proterozoja anortozītu un rapakivi granītu plutons.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latvijas daba. 3. sējums. Rīga : Preses nams. 1995. 139. lpp.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]