Baltijas vairoga dienvidu nogāze

Vikipēdijas lapa

Baltijas vairoga dienvidu nogāze ir tektoniska struktūra (pārejas zona) starp Baltijas vairogu ziemeļos un Latvijas ielieci un Baltijas sineklīzi dienvidos. Nogāze aptver Baltijas jūras ziemeļdaļu, Somu jūras līča dienviddaļu, Igauniju (izņemot tās dienvidrietumu daļu), Pleskavas un Ļeņingradas apgabalus Krievijā, kā arī Vidzemes ziemeļu malu (Valmieras-Lokno izcilni). Kristāliskā pamatklintāja, Kaledonijas un Hercīnā kompleksa iežu virsma nogāzē lēzeni pazeminās dienvidu virzienā. Valmieras-Lokno izcilnī pamatklintāja virsma atrodas 250-600 metrus z.j.l. Izciļņa Kaledonijas kompleksa velves daļā kembrija, ordovika un silūra nogulumi ir plānāki, bet vietām silūra un ordovika nogulumi pat vispār pazūd. Šajā rajonā pamatklintāja iežos Latvijā ir konstatētas vairākas dzelzsrūdas iegulas.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latvijas daba. 1. sējums. Rīga : Preses nams. 1994. 126. lpp.