Austrumeiropas platforma

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Austrumeiropas platforma jeb Krievijas platforma ir Zemes garozas struktūra Eiropas austrumu daļā starp Norvēģijas Kaledonijas krokojuma kalniem ziemeļrietumos, Urālu hercīnajiem krokojumiem austrumos un Karpatu, Krimas, Kaukāza alpīnajām kalnu grēdām dienvidos un dienvidrietumos. Morfoloģiski Austrumeiropas platforma veido lielu līdzenumu (Austrumeiropas līdzenums), kuru šķērso vairāku lielu upju ielejas.

Uzbūve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatklintājs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Austrumeiropas platforma iekļauj sevī Baltijas un Ukrainas vairogus un Krievijas plātni. Kopējā platība ir apmēram 5,5-5,9 mlj. km2. Austrumeiropas platforma ir sena Laurāzijas tipa platforma, kuras pamatni lielākajā daļā sastāda krokots kristāliskais pamatklintājs, kas konsolidējies arhaja beigās un rifeja sākumā. To veido magmatiskie un stipri metamorfizētie arhaja, apakšējā un vidējā proterozoja ieži, kas arhaja un Karēlijas (Svekofennas), bet Skandināvijas dienvidos arī Dālslandes (Grenvilas) un gotiskajā krokojumu epohās ir ievērojami dislocēti. Daži autori pie Austrumeiropas platformas pieskaita arī Baikāla krokojuma apgabalus tās rietumu un ziemeļu malā. Gandrīz visā teritorijā pamatklintāju sedz horizontāli uzguļoši nogulumieži. Tādējādi pamatklintājs atrodas 1-2 km dziļumā Maskavas sineklīzes un Pievolgas vidusdaļas teritorijā, un vairāk kā 5 km dziļumā Dņepras-Donas un Piekaspijas ieplakās. Latvijā pamatklintājs atrodas 388-1923 m dziļuma robežās. Pamatni veido kristāliskie slānekļi un granīti, kas iziet virspusē Baltijas (Fenoskandijas) un Ukrainas (Azovas-Podolijas) vairogu teritorijās. Bez to tas atrodas tuvu virspusei Voroņežas masīva robežās, kur atrodas Kurskas magnētiskās anomālijas dzelzs rūdas iegulas.

Nogulumieži[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Austrumeiropas platformas nogulumiežu segu ziemeļrietumu, centrālajā un ziemeļaustrumu daļā sastāda galvenokārt paleozoja (kembrija, ordovika, silūra, augšdevona, vidējā un augškarbona, apakšperma) jūras nogulumi, kā arī (vidusdevona, Piemaskavas baseina apakškarbona ogļu, augšperma) kontinentālie nogulumi. Ar tiem ir saistītas degslānekļa (Igaunija, Ļeņingradas apgabals) un boksītu (Ļeņingradas apgabals) atradnes. Mezozoja nogulumi atrodas galvenokārt Austrumeiropas platformas centrālajos (juras jūras nogulumi), dienvidu (krīta jūras nogulumi) un dienvidaustrumu daļās. Platformas dienvidos izplatīti paleogēna un neogēna periodu nogulumi, ar kuriem ir saistītas mangāna atradnes (Ņikopole). Dņepras-Donas ieplakā biezus slāņus sastāda karbona perioda akmeņogles. Volgas-Urālu apgabala un Dņepras-Donas ieplakas paleozoja nogulumos, kā arī Piekaspijas ieplakas (Emba) mezozoja nogulumos ir koncentrētas lielas naftas atradnes.

Latvijas teritorija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvija atrodas Austrumeiropas platformas Baltijas sineklīzes ziemeļaustrumu daļā, daļēji Baltijas vairoga dienvidu nogāzē, kā arī daļēji Baltkrievijas anteklīzes nogāzē. Tās austrumu daļā ir Latvijas ieliece. Nogulumiežus veido galvenokārt paleozoja jūras nogulumi (dolomīti, kaļķakmeņi, māls, kvarca smiltis, veidņsmiltis, ģipšakmens). Valsts dienvidrietumos ir sastopami arī mezozoja kontinentālie (brūnogles, smiltis) un jūras nogulumi. Nelielā daudzumā ir atrasta arī nafta. Virsējo līdz 200 m biezo nogulumiežu kārtu veido kvartāra ieži.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latvijas daba. 1. sējums. Rīga : Preses nams. 1994. 94. lpp.