Kurapatu masu kapi

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Kuropatu masu kapu vieta.

Kuropatu masu kapi, Kuropatu mežs vai Kurapati (baltkrievu: Курапаты) ir masu slepkavību vieta netālu no Minskas apvedceļa pie Baltkrievijas galvaspilsētas Minskas ziemeļaustrumu robežas, kas ierīkota Lielā terora laikā un izmantota PSRS politisko ieslodzīto nogalināšanai līdz 1941. gadam. Līdz pat 1988. gadam oficiāli tika apgalvots, ka šeit apglabāti fašistu noslepkavotie iedzīvotāji. Lai arī mūsdienās masu kapos ierīkota Baltkrievijas valdības atzīta piemiņas vieta[1] un ir prokuratūras atzinums par NKVD saistību ar nošaušanām, turpinās mēģinājumi apšaubīt notikušo noziegumu apmērus.[2][3]


Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmās masu slepkavības Kuropatu mežā sākās 1937. gada vasarā, bez tam Minskā un tas apkārtnē bija vēl vairākas apcietināto nošaušanas vietas - Čeļuskiniešu parks, Kalvārijas kapi, Mazā Trostenca (Тростенц), Loščica, Drozi un Masjukovščina (Масюковщина). Precīzi dati par to nav pieejami, jo, atšķirībā no Krievijas un Ukrainas, Baltkrievijas valdība nav atļāvusi publiskot ar tā laika represijām saistītos arhīvus un nav publiskoti nogalināto vārdi un nošaušanas vietas. [4]

Tomēr zināms, ka 1937. gada 11. augustā NKVD izdeva operatīvo pavēli Nr. 00485 par "Polijas izlūkdienestu pretpadomiskās darbības sagrāvi un vietējo poļu kara organizāciju, diversiju, spiegošanas un sacelšanās kadru pilnīgu likvidāciju rūpniecībā, transportā, sovhozos un kolhozos" sāka tā sauktās "nacionālās operācijas". Saskaņā ar šo pavēli bija jāapcietina visi poļu kara organizācijas locekļi, visi Padomju Savienībā palikušie kādreizējās Polijas armijas karagūstekņi, pārbēdzēji, politemigranti, dažādu partiju biedri, vietējie pretpadomju nacionalistiskie elementi, izmeklēšanas gaitā apsūdzēto liecībās visi no jauna nosauktie.[5] Šī "nacionālā operācija" ilga no 1937. gada 25. augusta līdz 1938. gada 15. novembrim, kuras laikā tika nogalināti 111 091 poļi un cilvēki ar "poļu sakariem". Līdzīga etniskā tīrīšana tika veikta arī pret Baltkrievijas latviešiem un vāciešiem[6] un šīs etniskās minoritātes Baltkrievijas PSR pazuda gandrīz pilnībā. Masu eksekūcijas ar jaunu sparu turpinājās pēc Rietumbaltkrievijas aneksijas un poļu virsnieku internēšanas 1939. gada septembrī.

Pēc Baltkrievijas prokuratūras 1998. gada sākotnējām aplēsēm apbedīto skaits ir apmēram 7000[7], bet 2000. gadā Baltkrievijas ģenerālprokurors atzina, ka skaits varētu būt ne mazāks par 30 000.[8] "Baltkrievu enciklopēdijā" minēts, ka apbedījumu skaits nepārsniedz 100 000[9], bet ir autori, kas pauduši uzskatu, ka patiesais upuru skaits sasniedz 250 tūkstošus.[10][11][12][13]

Baltkrievijas latviešu iznīcināšana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1926. gada PSRS tautas skaitīšanas dati Baltkrievijas PSR uzrādīja 14 tūkstošus etnisko latviešu. Gandrīz vai puse Baltkrievijas latviešu toreiz koncentrējās Vitebskas apgabalā un Baltkrievijā bija nodibinātas piecas latviešu ciema padomes — Vaclavovas, Perekales, Latkalonijas, Galičmuižas un Uņas. Pirms visu latviešu skolu likvidācijas 1937. gadā Baltkrievijā bija 22 skolas ar latviešu mācību valodu, no kurām trīs bija nepilnās vidusskolas. Pēc NKVD pavēles par latviešu iznīcināšanu 1937. gada novembra beigās "vairākums latviešu ģimeņu pazudis". Netālu no Mogiļevas esošās Latbirzes (Latroščas) ciema latvieši vairākumā esot bijuši anglikāņi, un tieši šajā ciemā esot atradies Vissavienības anglikāņu centrs, kura vadītāji uzturējuši sakarus ar Latviju un Angliju, saņēmuši palīdzību un norādījumus savai «kontrrevolūcionārajai» darbībai.[14]

Piemiņas vieta[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmās publikācijas par notikumiem Kuropatos parādījās presē tikai Perestroikas laikā 1988. gadā. Izrakumos ekshumēja 510 cilvēku mirstīgās atliekas un NKVD lietoto ieroču lodes un patronas. 1993. gadā Kuropatu mežu kā 1930.-1940. gadu politisko represiju vietu iekļāva Baltkrievijas Republikas vēstures un kultūras vērtību sarakstā.[15] 2007. gada 7. oktobrī vandāļi iznīcināja piemiņas krustu.[16]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Павел Якубович. Куропаты: мир под соснами // «Советская Белоруссия», 29 октября 2009 г.
  2. Куропаты: фальшивка националистов трещит по швам. Газета Правда. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-06-03. Atjaunināts: 7 октября 2006.
  3. Евгений Ростиков. По кому стреляют Куропаты (Еще раз о том, как жертвы немецких фашистов превратили в жертвы «сталинских репрессий») // «Завтра», 22 августа 2000 г.
  4. Молодые белорусы думают, что Куропаты — это в России // «Завтра твоей страны», 28 октября 2008 г.
  5. Ruta Ozoliņa. Nacionālās operācijas
  6. Iryna Ramanava. The Repressions against Latvian and German population in the Soviet Belarus. In: "The Baltic and Arctic Areas under Stalin. Ethnic Minorities in the Great Soviet Terror of 1937-38." (2011) - p.6
  7. Пресс-релиз Беларусского Хельсинкского комитета №19 от 27.10.98 г.
  8. Евгений Ростиков. По кому стреляют Куропаты (Еще раз о том, как жертвы немецких фашистов превратили в жертвы «сталинских репрессий») // «Завтра», 22 августа 2000 г.
  9. Даведнік «Беларусь». — Мн.: «Беларуская энцыкляпэдыя», 1995.
  10. З. Пазьняк, Я. Шмыгалёў, М. Крывальцэвіч, А. Іоў. Курапаты. — Мн.: Тэхналогія, 1994.
  11. Kurapaty // Zaprudnik, Jan. Historical Dictionary of Belarus. — Lamham. — London: Scarecrow Press, 1998. P. 139.
  12. Zdzisław J. Winnicki. Szkice kojdanowskie. — Wrocław: Wydawnictwo GAJT, 2005. ISBN 83-88178-26-1. — С. 77—78.
  13. Norman Davies. Powstanie '44. — Kraków: Wydawnictwo Znak, 2004. ISBN 83-240-0459-9. — С. 195
  14. Ilmārs Mežs. Baltkrievijas latvieši. «Mājas Viesis», 2008. gada 17. martā
  15. Закон Рэспублікі Беларусь «Аб ахове гісторыка-культурнай спадчыны»
  16. В урочище Куропаты неизвестными уничтожен Крест страданий, установленный осенью 1989 года

Koordinātas: 53°58′30″N 27°35′6″E / 53.975, 27.585