Kurkulis

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Parastās vardes (Rana temporaria) kurkuļi

Kurkulis ir bezastaino abinieku (varžu un krupju) kāpurs, abinieka attīstības cikla otrā stadija.[1] Tā kā ikriem nav cieta dīgļapvalka, tad tie var attīstīties tikai mitrā vidē, līdz ar to arī kurkuļi no ikriem izšķiļas ūdenī. Kurkuļa attīstība turpinās ūdenī, lai gan dažām sugām ir kurkuļi, kas daļēji dzīvo uz sauszemes (Indijā dzīvojošajai vardei Indirana beddomii un Brazīlijā dzīvojošajai vardei Thoropa miliaris) vai pilnībā uz sauszemes (Indijas vardei Indirana semipalmata un Dienvidamerikas vardei Leptodactylus andreae).[2]

Bioloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vardes Paracrinia haswelli kurkulis
Dīķa vardes (Pelophylax lessonae) metamorfoze no kurkuļa par vardi

Ūdenī dzīvojošajiem kurkuļiem ir ārējās žaunas (2—3 pāri), sānu līnijas orgāni un gara, laterāli saplacināta aste, kas ir kurkuļa vienīgais pārvietošanās orgāns, jo kāju tam nav. Asti apņem labi apasiņota peldkroka, kas daļēji pilda arī elpošanas funkciju.[3] Daļai sugu ārējās žaunas drīz atrofējas un to vietā attīstās žaunu spraugas ar žaunu lapiņām. Attīstības trešajā un ceturtajā mēnesī notiek metamorfoze, izzūd aste, žaunas, sānu līnijas orgāni, attīstās plaušu elpošana un ekstremitātes.[1] Gan priekškājas, gan pakaļkājas sāk attīstīties apmēram vienlaicīgi, taču uz āru priekškājas parādās vēlāk, jo ilgāku laiku tās ir paslēptas zem dzīvnieka ādas. Drīz vien pēc priekškāju parādīšanās aizvelkas žaunu spraugas un izveidojas plaušas. Šajā attīstības periodā kurkulim reizi pa reizei jāuzpeld ūdens virspusē, lai piepildītu tās ar gaisu. Nākamie izzūd sānu līnijas orgāni, mainās ādas, acu un galvaskausa uzbūve, palielinās mute.[3]

Lielākā daļa kurkuļu ir zālēdāji un barojas galvenokārt ar aļģēm vai ūdensaugu daļām,[1] tomēr daļa sugu ir visēdāji un barojas arī ar detrītu — nedzīvu organisko materiālu vai pat ar mazākiem kurkuļiem. Brīdī, kad pārveidojas tā gremošanas sistēma — saīsinās zarnu trakts, no spirāliska tas kļūst izlocīts, kurkulis uz laiku pārstāj baroties. Enerģija, kas nepieciešama pārvērtībām, tiek ņemta no astes, tai pamazām uzsūcoties. Kad kurkulis jau gandrīz kļuvis par pieaugušu vardi, no astes palicis tikai neliels stumbenītis.[3] Izveidojas bezastainais abinieks, kas iznāk uz sauszemes.[1] Jaunais abinieks no saviem vecākiem atšķiras tikai ar mazākiem izmēriem. Tomēr pēc metamorfozes beigām organisma attīstība nebeidzas. Turpinās skeleta pārkaulošanās, dzīvnieka augšana, dzimumorgānu attīstība.[3]

Kurkuļi atkarībā no sugas un vecuma var būt dažādos lielumos. Izšķiļoties no ikriem, tie ir 6—8 mm gari. Tie ir gandrīz melni un to ķermeņa daļas neizteiktas. Pirmās dienas kurkuļi nav spējīgi aktīvi pārvietoties, tie nekustīgi karājas pie tukšajiem ikru apvalkiem, piestiprinājušies ar pakavveidīgu piesūcekni. Maņu orgāni attīstīti vāji — acis, nāsis, dzirdes aparāts atrodas zemādas aizmetņu stadijā. Šos orgānus aizvieto sānu līnijas orgāni, kas ir nelielu epidermas veidojumu rindiņa un kas stiepjas visa ķermeņa garumā. Sānu līnijas orgāni uztver tikai ūdens svārstības.[3] Īsi pirms kurkuļi kļūst par vardēm tie ir vislielākie, piemēram, ragvaržu dzimtas (Megophryidae) kurkuļi pēdējā attīstības stadijā ir apmēram 33—106 mm lieli.[4] Tomēr vislielākie kurkuļi ir paradoksālajai vardei (Pseudis paradoxa), kuras kurkuļi var sasniegt 25 cm garumu, bet uzsākoties metamorfozei, kurkuļi kļūst arvien mazāki, un vardes ir 4 reizes mazākas nekā kurkuļi.[5]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Smilšu krupja (Epidalea calamita) kurkuļi

Latvijā siltos pavasaros, piemēram, pirmos parasto varžu kurkuļus ūdenstilpēs var ieraudzīt jau aprīļa beigās vai maija sākumā. Tie parādās apmēram pusotru nedēļu pēc nārsta (ikru izlaišanas). Sākumā tie dzīvo lielos baros ūdenstilpes piekrastes augājā, izšķilšanās vietās, vēlāk izklīst pa ūdenstilpi, tomēr uzturas ne visai dziļās vietās. Kurkuļi intensīvi barojas, bet to ķermeņa masas pieaugums ir neliels – īsi pirms metamorfozes to masa ir tikai 0,5—1 g. Kad jūnija beigās, jūlija sākumā jaunās vardītes iznāk no ūdens, to garums reti pārsniedz 2 cm.[3]

Piemērotākā temperatūra varžu kāpuru attīstībai ir +20 līdz +25°C. Tā kā pavasarī reti, kur ir tik silta ūdenstilpe, kurkuļu attīstība ilgst 2—3 mēnešus. Lai gan, piemēram, parasto varžu ikri spēj izturēt samērā zemas temperatūras, dziļos, ēnainos ūdeņos olu un dīgļu attīstība ir 2—4 reizes lēnāka nekā seklās, saulainās ūdenstilpēs. Jau izšķīlušos kurkuļu attīstības tempus būtiski ietekmē barības bāze, bet barošanās intensitāti siltums.[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 Latvijas Padomju Enciklopēdija: Kurkulis
  2. Zug, G. R.; Vitt, L. J.; Caldwell, J. P. (2001). Herpetology: An Introductory Biology of Amphibians and Reptiles. Academic Press. p. 430. ISBN 978-0-12-782622-6.
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 3,5 3,6 Kurkuļa attīstība
  4. Li, Cheng; Xian-Guang Guo, Yue-Zhao Wang (2011). "Tadpole types of Chinese megophryid frogs (Anura: Megophryidae) and implications for larval evolution". Current Zoology 57 (1): 93–100.
  5. Crump, Martha L. (2009). "Amphibian diversity and life history". Amphibian Ecology and Conservation. A Handbook of Techniques: 3–19.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]