Smilšu krupis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Smilšu krupis
Epidalea calamita (Laurenti, 1768)
Smilšu krupis
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseAbinieki (Amphibia)
KārtaBezastainie abinieki (Anura)
DzimtaKrupju dzimta (Bufonidae)
ĢintsSmilšu krupji (Epidalea)
SugaSmilšu krupis (Epidalea calamita)
Sinonīmi
  • Bufo calamita
Izplatība
Mapa Epidalea calamita.png
Smilšu krupis Vikikrātuvē

Smilšu krupis (Epidalea calamita) ir krupju dzimtas (Bufonidae) Latvijā dzīvojoša bezastaino abinieku suga, kura ir vienīgā suga smilšu krupju ģintī (Epidalea).[1][2] Nesenā pagātnē tas tika klasificēts īsto krupju ģintī (Bufo), bet saskaņā ar jaunākajiem ģenētiskajiem pētījumiem izdalīts atsevišķā monotipiskā ģintī.[1] Smilšu krupis ir endēma Eiropas suga un ir sastopams, sākot ar Portugāli un Spāniju areāla dienvidrietumos, virzienā uz ziemeļiem areāla robeža sasniedz Dāniju un Zviedrijas dienvidus, austrumu virzienā Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Baltkrievijas, Ukrainas rietumus.[3] Izolētas populācijas mājo Īrijas dienvidrietumos un Lielbritānijā līdz Skotijas dienvidiem. To var novērot, sākot ar jūras līmeni un beidzot ar 2540 metriem virs jūras līmeņa Spānijā.[3]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā smilšu krupis sastopams galvenokārt rietumdaļā
Smilšu krupja krāsa atkarīga no substrāta pamatkrāsas
Pāri mugurai smilšu krupim stiepjas šaura, dzeltena svītra

Latvijā smilšu krupis ir reti sastopama abinieku suga un ir iekļauts Sarkanās grāmatas 2. kategorijā kā suga, kuras indivīdu skaits samazinās un areāls sašaurinās dabisku cēloņu un cilvēka darbības dēļ.[4] Suga iekļauta arī Eiropas aizsargājamo sugu sarakstā. Latvijas Dabas muzejs smilšu krupi 2007. gadā izvēlēja par gada dzīvnieku Latvijā.[4] Latvijā tas sastopams galvenokārt valsts rietumu un centrālajā daļā, īpaši piejūras zemienē. Uz austrumiem tam izplatīties neļauj klimatiskie apstākļi, jo smiltīs ziemojošais krupis zemās ziemas temperatūrās aiziet bojā.[4]

Populāciju kopumā apdraud piemērotu nārsta vietu skaita samazinājums, tām aizaugot vai izžūstot,[5] vai tām izzūdot cilvēku saimnieciskās darbības rezultātā. Smilšu krupis vairs nav atrodams daudzās Latvijas vietās, kur tas kādreiz mājoja, piemēram, Sarkandaugavā, Ķīšezera un Meža kapu apkārtnē, Ilģuciemā, Bolderājā un Rīgas jūrmalā. Var apgalvot, ka pēdējo piecdesmit gadu laikā, smilšu krupja izplatība nepārtraukti samazinās.[6]

Pirms apmēram 100 gadiem smilšu krupis lielākoties dzīvoja tikai jūras piekrastē un upju ielejās, kur pavasarī veidojās seklas peļķes. Pēdējos gadu desmitos tas aizvien biežāk sastopams smilšu un grants karjeros, kur tāpat ir smilts un seklas peļķes, kas nepieciešamas nārstam.[4]

Smilšu krupja populācijas, kas dzīvo jūras malā, pastāvīgi svārstās uz iznīcības robežas. Atšķirībā no samērā stabilās un drošās iekšzemes dzīvesvides, ūdenstilpes liedagā negaidīti izveidojas un pazūd ikgadējās vētrās. Peļke krupjiem parasti šķiet īpaši pievilcīga uzreiz pēc tās izveidošanās, taču tajā nav ūdensaugu vai citas slēptuves, un kurkuļi ir viegli pieejams upuris, piemēram, kaijām un citiem ūdensputniem.[6] Šādās ūdenstilpēs kurkuļi parasti neizdzīvo līdz metamorfozei. Nākamajā gadā tāda ūdenstilpe krupjus joprojām interesē un tie tur veiksmīgi vairojas, taču trešajā gadā tā vai nu izzūd, vai arī ir pilnībā aizaugusi un nārstam nepiemērota.[6] 1980. gados atklājās, ka parastā krupja kurkuļi, kas izšķiļas agrāk un attīstās ātrāk par smilšu krupja kurkuļiem, pārtiek no smilšu krupja ikriem un pat kāpuriem.[6]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Smilšu krupja ķermeņa garums ir 4,5—5,5 cm.[6] Tam ir raksturīga kārpaina, sausa āda.[5] Galvas malās nelieli pieauss indes dziedzeri — parotīdi — tumši sarkanā vai brūnā krāsā. Mugura iedzelteni pelēka vai zaļgani brūna ar vairāk vai mazāk tumšiem raibumiņiem.[7] Pāri mugurai stiepjas sugai raksturīga, šaura, dzeltenīga svītra. Vēderpuse gaiša, ar nelieliem, tumšiem plankumiem. Redzokļi horizontāli. Tēviņš mazāks, nārsta laikā atšķiras no mātītes ar tumšbrūnām dzimumtulznām priekškāju iekšpusē un tumšu kakla apakšpusi. Iekšējais rezonators labi attīstīts; dzied diezgan intensīvi, visu nārsta periodu; dziesma ļoti specifiska, atgādina skaļu circeņa sisināšanu, klusās vasaras naktīs dzirdama kilometriem tālu.[6]

Uzvedība un barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apdzīvo galvenokārt biotopus ar smilšainām augsnēm - kāpas, priežu silus, parkus, arī dārzus un karjerus. Vairojas ātri sasilstošos stāvoša ūdenstilpēs — dīķos, liedaga lāmās.[8] Smilšu krupis parasti ir aktīvs krēslas stundās un naktī, nārsta periodā visu diennakti. Nakts laikā smilšu krupis noiet ievērojamus attālumus. Jaunie krupji atšķirībā no vecajiem meklē barību reizēm arī dienā. Pa dienu smilšu krupji parasti ierokas smiltīs vai paslēpjas grauzēju un kurmju alās, vai zem dažādiem priekšmetiem un akmeņiem smilšainās vietās.[4][6] Labi jūtas kapos.[6] Alas, lai tajās varētu noslēpties, rok gan pieaugušie, gan jaunie indivīdi. Smilšu krupi reiz izdevies atrast pat 3 metru dziļumā.[5] Īso kāju dēļ smilšu krupis nelec, bet gan skrien. Vakara krēslā to var viegli sajaukt ar peli.[5] Tuvojoties rudenim, smilšu krupis atstāj liedagus un dodas uz iekšzemi. Ziemo alās, akmeņu kaudzēs, pagrabos.[8] Ziemošanas periods sākas septembra beigās.[6]

Smilšu krupis barojas ar sauszemes bezmugurkaulniekiem: vabolēm, kāpuriem, zirnekļiem, skudrām, gliemežiem un sliekām.[5][6][7] Krupja mēle ir lipīga un tas sīkos kukaiņus uzlaiza ar mēli. Ļoti bieži smilšu krupis medī netālu no savas dienas slēptuves.[9] Tā kā krupja āda ir indīga, tam nav daudz ienaidnieku, tomēr to medī zalkši un dažādi putni, piemēram, žagatas un gārņi.[9]

Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Smilšu krupju pārošanās

Smilšu krupim ir samērā garš nārsta periods, kas sākas maija sākumā un beidzas jūnija beigās. Parasti tas izvēlas nelielus dīķus, smilšu vai grants karjerus, bieži vien arī dziļākas peļķes ar jūras ūdeni liedagā, jo smilšu krupis ir mazjutīgs pret ūdens sāļumu.[6] Mātīte iznērš apmēram 2800—4000 ikru,[7] kas savirknēti tievos, recekļainos (1,5 - 2 m garos) pavedienos. Kurkuļi izšķiļas pēc 3—4 dienām. Kurkuļi sīki un melni. Metamorfoze notiek pēc 40—50 dienām, un jaunie krupīši Latvijā ūdenstilpi parasti atstāj jūnija beigās.[6] Dzimumgatavība tēviņiem iestājas trešajā dzīves gadā, mātītēm ceturtajā. Smilšu krupis savvaļā dzīvo līdz 17 gadiem.[7]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]