Pāriet uz saturu

Kvazārs

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Kvazāri)
Habla kosmiskā teleskopa attēls ar spirālisko galaktiku NGC 4319 un kvazāru Markarian 205 (augšējā labajā stūrī). Galaktika atrodas 80 miljonu gaismas gadu attālumā, bet kvazārs — apmēram 1 miljarda gaismas gadu attālumā, turklāt tas ir viens no Zemei tuvākajiem kvazāriem

Kvazārs ir aktīvas galaktikas kodols tā attīstības sākuma stadijā. Tas izstaro milzīgi lielu enerģiju. Kvazāri ir vieni no jaudīgākajiem objektiem Visumā. Vēl jaudīgākas ir tikai hipernovas, taču tās staro tikai dažas sekundes, kamēr kvazāri darbojas pastāvīgi.

Termins 'kvazārs' cēlies no angļu valodas un nozīmē 'zvaigznei līdzīgs objekts' (quasi-stellar object). Pirmais šo nosaukumu pielietoja ķīniešu izcelsmes ASV astrofiziķis Hong-Yee Chiu .

Kvazāri veidojās, kad pirms miljardiem gadu tumšās matērijas sakopojumu gravitācija pievilka apkārt esošo "parasto" gāzveida matēriju (galvenokārt ūdeņradi). Radās gigantiskas "superzvaigznes", miljoniem reižu smagākas par parastajām. Šādas masīvas zvaigznes ļoti ātri iztērēja savus kodoldegvielas krājumus, un gravitācija tās saspieda, veidojoties masīviem melnajiem caurumiem. Apkārtējā gāze joprojām turpina plūst uz šiem melnajiem caurumiem, formējot akrēcijas diskus un atbrīvojot lielus enerģijas daudzumus. Kvazāra starojums var desmitiem un simtiem reižu pārsniegt mūsu Piena Ceļa galaktikas kopējo starojumu, tajā pašā laikā kvazāra leņķiskie izmēri ir niecīgi. Tā kā kvazāri atrodas ļoti tālu, tiem piemīt liela kosmoloģiskā sarkanā nobīde, tādēļ, no Zemes raugoties, tie diezgan daudz izstaro radioviļņu diapazonā, bet visvairāk — spektra infrasarkanajā daļā.[1] Tajā pašā laikā kvazāriem to milzīgās masas dēļ ir novērojama arī papildu sarkanā nobīde gravitācijas ietekmē, kā to paredzēja Alberts Einšteins savā vispārīgajā relativitātes teorijā.

  1. Juris Žagars, Ilgonis Vilks. Astronomija augstskolām. Rīga : LU Akadēmiskais apgāds, 2005, 245. lpp. ISBN 9984-770-60-5

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]