Lēcējpeļu dzimta

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Lēcējpeļu virsdzimta)
Jump to navigation Jump to search
Lēcējpeļu dzimta
Dipodidae (J. Fischer, 1817)
Lielā tuksneša lēcējpele (Jaculus orientalis)
Lielā tuksneša lēcējpele (Jaculus orientalis)
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaGrauzēji (Rodentia)
ApakškārtaPeļveidīgie (Myomorpha)
VirsdzimtaLēcējpeļu virsdzimta (Dipodoidea)
DzimtaLēcējpeļu dzimta (Dipodidae)
Sinonīmi
  • Allactagidae
  • Dipodes
  • Dipodina
  • Dipodum
  • Dipsidae
  • Jaculidae
  • Sicistidae
  • Sminthidae
  • Zapodidae
Iedalījums

6 apakšdzimtas:

Lēcējpeļu dzimta Vikikrātuvē

Lēcējpeļu dzimta (Dipodidae) ir viena no grauzēju kārtas (Rodentia) dzimtām, kas ir vienīgā dzimta lēcējpeļu virsdzimtā (Dipodoidea). Tā apvieno vairāk kā 50 sugas, kas iedalītas 16 ģintīs un 6 apakšdzimtās.[1]

Izplatītas ziemeļu puslodē: Eirāzijā, Ziemeļāfrikā un Ziemeļamerikā. Lēcējpeles atkarībā no sugas mājo ļoti atšķirīgos biotopos (pļavās, mežos, tuksnešos, pustuksnešos). Lielākā sugu dažādība sastopama Āzijas sausajos biotopos (tuksnešos un pustuksnešos).[2]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Meža sicista (Sicista betulina) ir vienīgā lēcējpeļu suga, kas sastopama Latvijā
Meža māņlēcējpele (Napaeozapus insignis)

Latvijā sastopama viena lēcējpeļu dzimtas suga — meža sicista (Sicista betulina).[3] Latvijā nav objektīvu ziņu par populācijas stāvokli, informācijai par sastopamību ir gadījuma raksturs. Tiek uzskatīta par samērā retu, sporādiski sastopamu sugu.[4]

Kopīgās īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lēcējpeļu dzimtas dzīvnieki ir maza vai vidēji liela auguma grauzēji. Ķermeņa garums (bez astes) atkarībā no sugas ir 4—26 cm.[5] Kažoka matojums zīdains un mīksts, parasti pelēkbrūnā krāsā. Astes gals bieži melns vai balts.[2]

Visām lēcējpeļu sugām raksturīga labi attīstīta lekšanas spēja. Lielākajai daļai sugu ir ļoti garas pakaļkājas (izņemot sicistām un māņlēcējpelēm). Pakaļkājas ir apmēram 4 reizes garākas nekā priekškājas. Daudzām sugām pēda (izņemot pirkstus) saplūdusi kopā ar kājas stilba kaulu. Šo sugu lēcējpeles pārvietojas vai nu lecot vai ejot, izmantojot tikai pakaļkājas. Priekškājas tiek izmantotas tikai barības vākšanai un zemes rakšanai.

Māņlēcējpelēm pakaļkājas nav tik garas, toties ir ļoti garas pakaļkāju pēdas. Tās galvenokārt pārvietojas skraidot vai ar īsiem lēcieniem, retāk ar tālākiem lēcieniem. Sicistām pēdas salīdzinoši ar māņlēcējpelēm ir īsākas, bet arī pārvietojas ar lēcieniem, tāpat kā pārējās dzimtas sugas.[2][5] Tālākie lēcieni lēcējpelēm kopumā var sasniegt 3 m.[2]

Visām sugām ir garas astes, kas kalpo līdzsvara turēšani lēkšanas laikā.[2][5] Līdzīgi kā citiem grauzējiem, arī lēcējpelēm priekšzobi no dzerokļiem nodalīti ar spraugu.[5] Lēcējpelēm, kas mājo smilšainās un sausās vidēs, pēdu apakšas klāj matojums, uzlabojot pēdu atbalstu pret irstošajām smiltīm.[2]

Ieradumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rietumu māņlēcējpele (Zapus princeps)

Visas lēcējpeļu dzimtas sugas ir aktīvas nakts laikā, diennakts gaišo laiku pavadot migā. Lielākā daļa lēcējpeļu ir visēdājas un barojas ar dažādām sēklām, sulīgiem augiem un kukaiņiem. Dažas sugas, piemēram, Sibīrijas lēcējpele (Allactaga sibirica), barojas galvenokārt ar kukaiņiem.[2][5]

Lielākā daļa sugu migas iekārto pašraktās alās, bet māņlēcējpeles pašas alas nerok, tādēļ migu ierīko vai nu citu dzīvnieku izraktās alās vai biezi saaugušā zālē. Ziemas periodu lielākā daļa sugu pavada ziemas miegā vismaz pusgada garumā. Šajā laikā grauzēji izdzīvo no uzkrāto tauku rezervēm. Atkarībā no sugas lēcējpelēm gadā ir 1—2 mazuļu metieni. Piedzimst 2—7 mazuļi.[5]

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lēcējpeļu virsdzimta (Dipodoidea)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Mammal Species of the World: Family Dipodidae
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 2,6 ADW: Dipodidae
  3. Latvijas Daba: Lēcējpeļu dzimta
  4. Latvijas Daba: Meža sicista
  5. 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 Whitaker, John (1984). Macdonald, D. (ed.). The Encyclopedia of Mammals. New York: Facts on File. pp. 682–683. ISBN 0-87196-871-1.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]