Līgatnes pārceltuve

Līgatnes pārceltuve ir pārceltuve pāri Gaujai Līgatnē, vienīgā šāda veida (ar straumes spēku darbināta) pārceltuve Latvijā un Baltijā. Pārceltuve ir iekļauta tehnikas vēstures pieminekļu sarakstā.

To veido divas pēc katamarāna principa paralēli novietotas tērauda laivas, kuras savieno dēļu klājs. Trose, kas nostiepta pāri upei, neļauj straumei aiznest prāmi, bet no krasta uz otru krastu to pārvieto straumes spēks. Prāmnieks tikai ievirza to straumē.

Pirms kara pārceltuves vietā atradās tilts, kas kara laikā tika iznīcināts. Prāmi pēc Otrā pasaules kara par saviem līdzekļiem izveidoja Līgatnes papīrfabrika, lai nodrošinātu strādniekiem un skolniekiem no Gaujas pretējā krasta iespēju nokļūt Līgatnē.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmais Līgatnes — Gaujas kroga tilts uzbūvēts 1896.—1898. gadā vienlaicīgi ar ceļa Nītaure — Līgatne — Straupe remontu un bruģēšanu ar nekaltiem laukakmeņiem posmā no Līgatnes dzelzceļa stacijas līdz Līgatnes papīrfabrikai. Pirms tilta būvēšanas šai vietai blakus jau pēc 1830. gada darbojusies laivu pārceltuve un pēc 1856. gada baļķu plosta pārceltuve. Pirmā pasaules kara laikā Krievijas Impērijas armijas vadība nolēma izveidot četrus tiltus pāri Gaujai ar pievedceļiem līdz stratēģiski svarīgajai Līgatnes dzelzceļa stacijai, no kuras izbūvēja zirgu vilces kara lauku dzelzceļus frontes (Skrīveru un Kokneses) virzienā. Papildus agrākajam Līgatnes Gaujas kroga tiltam 1915. gadā uzbūvēja vienkāršas konstrukcijas koka tiltus pie Muižniekiem, pie Attakām un Rāmnieku pārceltuves vietā. Pamatīgākais no tiem bijis Muižnieku tilts, kurš būvēts uz biežāk sadzītiem koka pāļiem, kuri vēl tagad gadiem labi redzami Gaujā. Padomju Latvijas armijai atkāpjoties, 1919. gada 24. maija vakarā Gaujas kroga tiltu, kā arī Muižnieku un Rāmnieku tiltus aplēja ar petroleju un aizdedzināja. Savukārt Cēsu kauju laikā vācu karavīri 1919. gada 24. jūnijā atkāpjoties nodedzināja Attaku tiltu.

Otro Līgatnes — Gaujas kroga tiltu atklāja 1924. gada 10. oktobrī. Tas arī bijis būvēts no koka kā piecu laidumu tilts. Divi krastu laidumi bijuši būvēti kā salikto siju tilts, bet trīs vidējie laidumi kā "Hava kopņu tilts" ar brauktuvi pa apakšu. Tā kā starp kopnēm augšējo "vēja" saišu nav bijis, tad katrā tilta pusē bijušas 12 sapārotas "vēja" stutes, kuras balstījušās pret šķērssiju galu pagarinājumiem. Tiltam bijuši divi balsti krastos un divi balsti upē pirms kuriem atradušies ledgrieži. Balsti sastāvējuši no astoņiem sapārotiem pāļiem. Vēl četri īsāki pāļi bijuši iedzīti priekš balstu "vēja" stutēm. Balsti no abām pusēm apšūti ar koka plankām. Otrā Pasaules kara laikā 1941. gada 3. jūlijā to atkal nodedzināja Sarkanās armijas atkāpšanās laikā. Vācijas armija ap 20 m lejpus nodegušā tilta uzbūvēja tā saukto Pagaidu tiltu, kurš bijis 89 m garš un pār kuru varējuši pārvietoties ne tikai gājēji, bet arī pajūgi un vieglais transports. Pagaidu tiltu saspridzināja 1944. gada 23. septembra vakarā Vērmahta atkāpšanās laikā. Pēc kara beigām 1945. gada novembrī to no jauna atklāja satiksmei, bet jau 1949. gadā to "iznesa" pavasara plūdu un ledus iešanas laikā un vairs neatjaunoja.^[1]