Cēsu kaujas

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par 1919. gada Cēsu kaujām. Par citām jēdziena Cēsu kaujas nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Cēsu kaujas
Brunuvilciens Cesisjpg.jpg
Igaunijas armijas bruņuvilciens Cēsīs 1919. gada 6. jūnijā. Pie tā sapulcējušies Ziemeļlatvijas brigādes un Igaunijas armijas virsnieki. Centrā, ģērbies mētelī — Ziemeļlatvijas brigādes komandieris pulkvedis J. Zemitāns.
Datums 1919. gada 19.23. jūnijs
Vieta Cēsis un apkaime
Iznākums Latvijas un Igaunijas spēku uzvara
Karotāji
Karogs: Igaunija Igaunija
Karogs: Latvija Latvija
Baltic German.svg Dzelzsdivīzija, Baltijas landesvērs
Komandieri
Valsts karogs: Igaunija Ernsts Peders
Valsts karogs: Igaunija Nikolajs Rēks
Valsts karogs: Latvija Jorģis Zemitāns
Baltic German.svg Alfrēds Flečers
Spēki
3. Igaunijas divīzija:
5759 kājnieki
65 jātnieki
98 smagie ložmetēji
106 vieglie ložmetēji
23 lielgabali
3 bruņumašīnas
3 bruņuvilcieni[1] Ziemeļlatvijas brigāde:
750 kājnieki
8 smagie ložmetēji
20 vieglie ložmetēji[1]
5500—6300 kājnieki
500—600 jātnieki
50 smagie ložmetēji
90 vieglie ložmetēji
42—48 lielgabali[1]
Zaudējumi
Valsts karogs: Igaunija
75 kritušie, 202 ievainotie, pazuduši 26, gūstā krituši 84
Valsts karogs: Latvija Ziemeļlatvijas brigāde:
44 kritušie, 85 ievainotie, 15 pazudušie.[2]
Landesvēram 65 kritušie un 38 bezvēsts pazudušie. Dzelzsdivīzijai nav zināmi.

Cēsu kaujas (igauņu: Võnnu lahing) bija vienas no izšķirošajām kaujām Latvijas un Igaunijas brīvības cīņās, kas notika 1919. gada jūnijā starp Ziemeļlatviju savā kontrolē pārņēmušajām Igaunijas armijas vienībām un Latvijas Pagaidu valdībai uzticīgajiem Ziemeļlatvijas brigādes spēkiem (no tiem kaujās piedalījās viens pats Cēsu pulks, kas bija piedalīts igauņu 3. divīzijai, kuras štāba priekšnieks bija pulkvežleitnants Rēks) no vienas puses un Niedras valdībai pakļautā Baltijas landesvēra, un no vācu algotņiem veidotās Dzelzsdivīzijas daļām no otras puses.

Pateicoties Igaunijas armijas daļām, pēc vairāku dienu smagām kaujām no 19. līdz 23. jūnijam pie Cēsīm Niedras valdībai pakļautais karaspēks tika sakauts un bija spiests atkāpties uz Rīgas pievārti. No pilnīgas sagrāves tos paglāba tikai Antantes sabiedroto misijas iejaukšanās.

Konflikta priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1919. gada 16. aprīļa puča rezultātā Ulmaņa vadītā Latvijas Pagaidu valdība tika pasludināta par gāztu (tās ministriem izdevās patverties reidā uz tvaikoņa "Saratov" angļu karakuģu aizsegā), un pie varas nāca no vāciešiem pilnīgi atkarīgā Niedras valdība. Kamēr Baloža komandētā Dienvidlatvijas brigāde nosodīja apvērsumu, taču turpināja darboties Landesvēra ietvaros, igauņu kontrolētā Ziemeļlatvijas brigāde atsacījās atzīt jaunās valdības leģitimitāti. Latvijā izveidojās trīsvaldība, kad vienlaikus pastāvēja Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdība, Andrieva Niedras valdība un Pētera Stučkas Padomju Latvijas valdība.

22. maijā Rīdigera fon der Golca organizētajā uzbrukumā Rīgai, Flečera vadītās vācu landesvēra vienības un Baloža Dienvidlatvijas brigādes vienības devās uzbrukumā Rīgai. Flečera landesvēram deva iespēju pirmajam ieņemt pilsētu, piespiežot Stučkas valdību bēgt uz Latgali, jo Vidzemi jau bija atbrīvojuši igauņi un Ziemeļlatvijas brigāde. Tā vietā, lai dotos uz Latgali pabeigt Stučkas spēku pilnīgu iznīcināšanu, vācieši sāka konfliktu pie Cēsīm, kura mērķis bija sakaut igauņus, turpinot vācbaltu Baltijas valsts izveidošanas stratēģiju.[3]

2. jūnija vakarā landesvēra vilciena pārstāvji no Ipiķu dzelzceļa stacija telefoniski lūdza atļauju ierasties Cēsīs, ko Ziemeļlatvijas brigādes vadība neskaidro abpusējo attiecību dēļ nedeva, taču tika panākta vienošanās par sarunu sākšanu. 2. jūnija vakarā Cēsīs ieradās ap 40 landesvēristu, lai nodibinātu kontaktu ar Ziemeļlatvijas brigādi. Tajā vakarā Cēsīs arī ieradās igauņu bruņotais vilciens. 3. jūnijā ap 14.00 Cēsis ieradās jau 200 Manteifeļa landesvēra jātnieku rotmistra fon Jena vadībā. Sarunu laikā landesvēristi izplatīja Niedras valdības skrejlapas. Tikai pēc ložmetēju izvietošanas uz apkārtējo māju jumtiem, landesvērs pakļāvās pavēlei pārcelties uz 7 km attālo Kārļumuižu.

Naktī uz 4. jūniju latviešu un igauņu komandieri noturēja apspriedi, kurā pieņēma ziņojumu vācu vienību komandieriem Rīgā (Flečeram), Ieriķos (Jenam) un Kārļumuižā (Manteifelim), kurā ieteica starp abiem karaspēkiem, kas politiski pakļāvās dažādām valdībām, noteikt šādu robežu — no Gaujas grīvas jūrā pa upes līniju līdz Siguldai, tālāk līdz Nītaurei, Vecgulbenei un Jaungulbenei. Vācieši vilcinājās ar konkrētu atbildi. Tikmēr landesvērs Limbažos iznīcināja latviešu komandatūru, izpostīja Ieriķu staciju un sodīja vietējos iedzīvotājus.

5. jūnija vakarā igauņu un latviešu komandieri kopā ar ASV misijas pārstāvi pulkvedi Davleju bruņotā vilcienā devās uz Ieriķu staciju, taču pēc tam, kad landesvērs uz tiem pie Amatas tilta atklāja uguni, vilciens atgriezās Cēsīs. Tajā pašā vakarā igauņus un latviešus uz sarunām uzaicināja Niedras valdība, taču šis piedāvājums tika ignorēts. Niedras valdība bija pārliecināta par vāciešu spēku un aizstāvēja plānus par uzbrukumiem Valmierai un Valkai. Landesvēra virspavēlniekam Flečeram 6. jūnijā Niedra piešķīra Latvijas pilsonību.

Cēsu aizstāvēšanu igauņu virspavēlnieks Laidoners uzticēja pulkvežleitnantam Berķim. Šajā brīdī Cēsu pulkā bija tikai ap 200 kareivju. No brīvprātīgajiem iedzīvotājiem un skolēniem saformēja 2 rotas un Skolnieku rotu, kurām bija tikai dažas šautenes un neviena ložmetēja vai lielgabala.

Naktī uz 6. jūniju, ap 3.20 landesvērs artilērijas atbalstā sāk uzbrukumu Cēsīm no Līvu apkārtnes, kas turpinās līdz 13.00. Kaujās iesaistās igauņu bruņuvilcienu artilērija. Cēsu aizstāvji zaudē kritušos, 40 pazudušos un 100 ievainotos. Tiem pavēl atstāt Cēsis un atkāpties uz Raunu, kur 7. jūnijā fronti pārņem pienākušais 6. igauņu kājnieku pulka 2. bataljons. Cēsu pulks nobāzējas pie Lodes stacijas, kur to ātri papildina tuvākajos apriņķos mobilizētie vīrieši un tas pieaug līdz 2300 kareivjiem. 8. jūnijā igauņu bruņuvilcieni veic neveiksmīgu mēģinājumu atgūt Cēsis. 9. jūnijā landesvērs uzbruka igauņiem pie Raunas tilta, taču uzbrukumu izdodas atsist, frontei nostabilizējoties pie tilta.

Pēc Cēsu ieņemšanas vācieši uzbrukumu neturpināja. 10. jūnijā Cēsīs ieradās Antantes valstu, Francijas, ASV un Lielbritānijas militārie pārstāvji, kas noturēja sarunas ar Ziemeļlatvijas un Igaunijas pārstāvjiem no vienas puses un Baltijas landesvēra pārstāvjiem no otras. Flečers, kuru pavadīja Niedras valdības Aizsardzības ministrs, apgalvoja, ka ir Latvijas armijas virspavēlnieks. Pēc strīdiem par abu pušu pilnvarām un politiskajām lojalitātēm, Antantes pārstāvji paziņoja, ka viņu vēlas novērst pilsoņu karu, un galvenais uzdevums ir cīnīties pret boļševikiem katram savā zemē, tāpēc igauņiem būtu jāatkāpjas uz Igauniju, un jāļauj landesvēram ieiet Ziemeļlatvijā. Antantes spiediena rezultātā latvieši un igauņi piekrita īstenot šo plānu un parakstīja pamieru līdz 20. jūnijam. Tas izsauca tūlītēju neapmierinātību Ziemeļlatvijas politiķu vidū, kas sagatavoja notu, pieprasot vācu vienību tālākas virzīšanās apturēšanu un evakuēšanu no Latvijas. Šo notu viņi iesniedza igauņu virspavēlniekam Laidoneram, kurš to tālāk nodeva Antantes pārstāvjiem.

14. jūnijā fon der Golcs Laidoneram nosūtīja telegrammu, kurā paziņo, ka uzskata Zemitāna karaspēku par boļševiku atbalstītājiem, un tādēļ vērsīsies pret to militāri. 17. jūnijā Ziemeļlatvijas brigādes vadība nosūta telegrammu Balodim, kurā aicina viņu paskaidrot savu nostāju sadarbībā ar vāciešiem, kas kaitē brīvai Latvijai, un aicina viņu pārnākt Ziemeļlatvijas brigādes pusē vai doties uz Latgales fronti pret boļševikiem.[4] 18. jūnijā Niedras valdība savā pakļautībā pārņem Dzelzdivīziju, lai gaidāmo kauju varētu uzskatīt par latviešu-igauņu konfliktu, kurā Vācija nav iesaistījusies. Taču to joprojām slepeni vada fon der Golcs. Niedras valdība 20. jūnijā sūdzējās Antantei, ka igauņu uzvedība neatstāj citu izvēli, kā tos militāri padzīt no Latvijas.

Pretinieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Rīgas atbrīvošanas no lieliniekiem, Niedras valdības spēki 1. jūnijā uzbrukumu izvērsa 2 virzienos - uz austrumiem un ziemeļiem, - vajājot boļševikus, kas atkāpās pa Maskavas šoseju gar Daugavu un pa Pleskavas šoseju. Virzība ziemeļu virzienā izvērtās ievērojami straujāka, jo Sarkanās armijas daļas te praktiski neizrādīja pretošanos, panikā bēgot, lai nenonāktu ielenkumā starp landesvēra daļām no vienas puses, un Igaunijas armiju (štāba komandieris pulkvedis Voldemārs Ozols), kas bija ieņēmusi jau visu Ziemeļvidzemi, no otras puses. Ignorējot Igaunijas armijas komandiera 5. jūnija piedāvājumu nešķērsot Gaujas līniju no tās grīvas līdz Sigulda un Jaungulbenei, Niedras valdība pieprasīja Igaunijas spēkiem atstāt Latvijas teritoriju, un vācu karaspēks straujā triecienā ieņēma Cēsis, padzenot igauņu bruņuvilcienus un vāji bruņoto 2. Cēsu kājnieku pulku, kas atkāpās uz Raunas upes līniju. Šeit Cēsu pulku papildināja ar mobilizētajiem apkārtnes pagastu vīriešiem, un tas ātri pieauga līdz 2300 kareivjiem.

Spēku samērs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Igauņu pakļautībā karojošajā 2. Cēsu pulkā kauju sākumā kopā bija 1430 kareivji, 12 ložmetēji un 32 rokas ložmetēji. Kavalērijas eskadrons ar 60 kavalēristiem un 6 lielgabaliem, kas 2. jūnijā bija pievienojies no Baloža Dienvidlatvijas brigādes. Baloža brigāde atradās Latgales frontē un Cēsu kaujās nepiedalījās.

Igauņu 3. pulkā bija 1241 kareivis, 17 ložmetēji un 14 rokas ložmetēji. 6. pulkā 1987 kareivji, 11 ložmetēji un 19 rokas ložmetēji. 9. pulkā 926 kareivji, 2 ložmetēji un 19 rokas ložmetēji. Pulku papildināja Tallinas eskadrona 65 jātnieki.

Igauņi uz kauju nosūtīja arī vienu bruņoto vilcienu ar 195 kareivjiem, 17 ložmetējiem, 4 rokas ložmetējiem un vienu lielgabalu. Otrajā bruņotajā vilcienā bija 171 kareivis, 16 ložmetēji, 5 rokas ložmetēji, 3 lielgabali. Papildus darbojās šaursliežu bruņuvilciens "Heinaste" ar 40 kareivjiem un 4 ložmetējiem un bruņu auto "Vanapagan". Igauņi arī nosūtīja vairākas vieglās artilērijas vienības ar kopumā 10 lielgabaliem.[5]

Tātad igauņiem-latviešiem kopā bija ap 6000 kareivju, 125 jātnieki, 79 ložmetēji, 103 rokas ložmetēji, 22 lielgabali, 2 bruņuvilcieni un 1 bruņu auto.

Vācu landesvēram bija 3500 kareivji, 240 jātnieki, 70 ložmetēji, 140 rokas ložmetēji, 24 lielgabali. Firsta Līvena vienība Cēsu kaujās nepiedalījās.

Landesvēru papildināja vairākas vācu kareivju vienības. Pētersdorfa grupa ar 1000 kareivjiem, 60 jātniekiem, 20 ložmetējiem, 40 rokas ložmetējiem un 8 vieglajiem lielgabaliem. Bādenes trieciena bataljons ar līdz 500 kareivjiem, 60 jātniekiem, 10 ložmetējiem, 18 rokas ložmetējiem, 4 vieglajiem lielgabaliem, vienu bruņu auto. Kopā šīs vienības deva 1450 kareivjus, 120 jātniekus, 30 ložmetējus, 58 rokas ložmetējus un 12 vieglos lielgabalus.

Dzelzsdivīzija kaujās piedalījās daļēji, jo daļa spēku tika nosūtīti uz Ogri, iespējama boļševiku pretuzbrukuma atsišanai. Uz Cēsu kaujām nosūtīja līdz 2500 kareivju, 200 jātnieku, 50 ložmetēju, 90 rokas ložmetēju un 19 vieglo lielgabalu.

Tā kopā vāciešiem bija līdz 7500 kareivju, 560 jātnieku, 150 ložmetēji, 280 rokas ložmetēji un 52 vieglie lielgabali.

Kauju laikā abas puses saņēma papildinājumus. 21. jūnijā igauņiem pievienojās Kuperjanova partizānu bataljons ar 249 kareivjiem, 6 ložmetējiem, 6 rokas ložmetējiem, 2 vieglajiem lielgabaliem. 22. jūnijā igauņu papildināja "Kalevlaste Moleva" bataljons ar 316 kareivjiem, 6 ložmetējiem, 7 rokas ložmetējiem, kā arī 1. igauņu pulka 2. bataljons ar 504 kareivjiem, 4 ložmetējiem, 14 rokas ložmetējiem. Vēl viens bruņu vilciens, kurā ietilpa 130 kareivji, 15 ložmetēji, 8 rokas ložmetēji, 4 lielgabali. Papildus pienāca arī 4 lielgabali un bruņuauto "Toonela" un "Estonia". 22. jūnijā papildspēkus saņēma arī Dzelzdivīzija, 3 bataljonu un 3 artilērijas bateriju sastāvā. Tā vācu kopskaits pieauga līdz 8000 kareivjiem, 560 jātniekiem, 180 ložmetējiem, 342 rokas ložmetēji un 66 lielgabali, pret igauņu-latviešu 7200 kareivjiem, 125 jātniekiem, 125 jātniekiem, 110 ložmetējiem, 138 rokas ložmetējiem, 32 lielgabaliem, 3 bruņuvilcieniem un 3 bruņuauto. Tādējādi vāciešiem bija neliels dzīvā spēka pārsvars, bet ievērojams bruņojuma pārsvars. Vāciešu lielu daļu veidoja profesionāli kareivji, kamēr igauņiem un latviešiem daudzi bija vāji apmācīti jauniesauktie.

Kauju norise[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  Niedras valdības kontrolētā teritorija
  Stučkas valdības kontrolētā teritorija
  Ziemeļlatvijas brigādes kontrolētā teritorija
  Igaunijas armijas kontrolētā teritorija

Igauņu plāns sākotnēji paredzēja veikt tikai aizstāvēšanos, iespējas gadījumā mēģinot vāciešus apiet no flangiem. Fon der Golca plāns paredzēja Dzelzdivīzijas uzbrukumu no Inčukalna uz Straupi un Limbažiem. Landesvēram jādodas uz priekšu cauri Raunai un Lodes stacijai.

19. jūnijs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Beidzoties noslēgtajam pamieram Dzelzsdivīzijas daļa kapteiņa Blankenburga vadībā devās Limbažu virzienā, ātri sasniedzot Bīriņu muižu un vakarā pie Vidrižu muižas notika sadursme ar igauņu 9. kājnieku pulka priekšējām daļām, kas atkāpās uz Lādes apkārtni. Dzelzdivīzijas galvenie spēki majora Kleista vadībā devās uz Straupi.

20. jūnijs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Igauņu 9. pulka daļas veica strauju triecienu pa Blankenburga vienību, piespiežot to bēgt un ievainojot Blankenburgu pašu. Kleista grupa, ko veidoja 4 bataljoni, 4 baterijas, 2 eskadroni un palīgvienībus, no Raganas kroga sāka uzbrukumu, viegli ieņēma Straupi un atsita igauņu 6. pulka pretuzbrukumu. Vakarā Kleista spēli ieņēma Lādes muižu.

Flečers pavēlēja landesvēram ieņemt pozīcijas uzbrukuma uzsākšanai 21. jūnijā. Landesvēra plānā bija - Jēnas grupai frontes centrā lauzties cauri Lodes stacijai un virzīties uz Valmieru. Malmedes grupai pārraut fronti pie Veselauskas un Jaunraunas, turpinot uzbrukumu uz Startu muižu, lai apietu Valmieru no austrumiem. Bekelmaņa grupai bija jāsasniedz Raunas muiža un caur Startu muižu jāvirzās uz Jaunvāli.[6]

21. jūnijs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Igauņu 9. pulks turpināja atspiest Dzelzdivīzijas daļu, vakarā sasniedzot Vidrižus. Kleista grupa neveiksmīgi centās salauzt igauņu 6. pulka pretestību Stalbes tuvumā. Igauņi šķērsoja Gauju, pietuvojoties Cēsim, tā apdraudot landesvēra aizmuguri. Tā kā landesvēra rezerves bija izsmeltas, uz Cēsīm no Inčukalna pārmeta Dzelzdivīzijas 1. bataljonu, kas padzina igauņus pāri Gaujai, taču nespēja šķērsot Gauju pats.

Landesvērs uzbrukumu sāka agri no rīta, dodot pirmo triecienu igauņu 3. pulkam un Cēsu kājnieku pulkam. Pēc abu pušu artilērijas apšaudēm un sīvām cīņām, landesvērs pārrāva Cēsu kājnieku pulka un igauņu 3. pulka frontes līniju, pa kuru iebruka Malmedes grupa un Jenas grupa, nopitni apdraudot situāciju Valmieras virzienā. Cēsu pulka vienības tika izkliedētas un zaudējušas sakarus, sāka atkāpties. Pēcpusdienā Malmedes grupa tuvojās Mūrmuižai. Bet Jenas grupas uzbrukumu Lodes stacijai Cēsu pulkam, bruņu vilcienu apkalpēm un Kuprijanova partizānu bataljonam to atsita un pārgāja pretuzbrukumā Liepas muižas virzienā, ko vakarā ieņēma.

22. jūnijs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Igaunijas armija, pastiprinot esošās daļas ar palīgspēkiem, uzsāka plašu pretuzbrukumu pa pretinieka flangiem. Karaspēka vienai daļai uzdeva ieņemt Cēsis, turpinot uzbrukumu Rīgas virzienā, bet otrai daļai ieņemt Straupi un uzbrukt Inčukalnam. Cēsu pulka 3 bataljoni bija iedalītas abos uzbrukuma virzienos. Igauņu 9. pulkam vakarā izdevās ieņemt Bīriņu muižu, apdraudot Dzelzdivīzijas aizmuguri. Igauņu 6. pulka uzbrukums Kleista grupai nebija veiksmīgs. Tikmēr veiksmīgi izvērsās "Kalevaste Maleva" uzbrukums, ko atbalstīja Cēsu pulka artilērijas uguns Bērzu kroga un Skangaļu muižas virzienā, kur uzbruka arī Cēsu pulka 2. bataljons. Par Skangaļu muižu izvērsās sīvas cīņas, tai vairākas reizes krītot pretējās rokās. Vakarā no Valmieras uz fronti izgāja vēl viens igauņu bataljons, kam uzdeva virzīties caur Mārmuižu uz Startu krogu un Jaunraunu.

Igaunijas spēkiem izdevās atšķelt un ielenkt landesvēra avangardu, piespiežot to lauzties ārā no ielenkuma. Landesvērs cieta sakāvi arī pie Startu kroga, sākot atkāpties no draudošā aplenkuma, ko izraisīja igauņu virzīšanās uz Jaunraunu. Igauņu artilērijai izdevās aizdedzināt Raunas mācītāja muižu, kur atradās vācu artilērija. Kaujās iesaistījās arī igauņu bruņuvilcieni, kas uzbruka Jenas grupai, spiežot to atkāpties. Landesvēra stāvokli, kas ar pūlēm atkāpās līdz Cēsīm, centās glābt Dzelzdivīzijas pretuzbrukums, taču arī tās aizmuguri jau apdraudēja igauņi no Bīriņu muižas. Veiksmīgi sāktais uzbrukums izvērtās smagā sakāvē. Kad Dzelzdivīzijas spēki sāka atkāpties uz izejas pozīcijām Inčukalnā, landesvērs naktī uz 23. jūniju pameta Cēsis.[7]

23. jūnijs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Igaunijas 6. kājnieku pulks, ko pavadīja bruņuvilciens un Cēsu pulka 9 rota, ap 8.00 iegāja Cēsīs. Atkāpjoties vācieši nodedzināja Cēsu latviešu biedrības namu un uzspridzināja tiltu pār Amatu.

Pa to laiku 9. igauņu kājnieku pulks turpināja uzbrukumu Gaujas virzienā, apdraudot landesvēra atkāpšanos pāri vienīgajam Gaujas tiltam. Landesvērs atkāpās uz Inčukalnu, kur nostiprinājās Pirmā pasaules kara laikā 1917. gadā izveidotajās aizsardzības pozīcijās.

Lai arī vāciešiem bija tehniskais pārspēks, viņi uzbrukumu bija organizējuši pārāk plašā frontē, izkliedējot savus spēkus, kas igauņiem ļāva veikt apejošus uzbrukumus.

24. jūnijs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Turpmākās sadursmes pēc 23. jūnija sauc par Juglas kaujām.

Igaunijas armijas vienības ieņēma Allažu muižu un Siguldu, draudot ielenkt Inčukalnā nocietinājušos vāciešu grupu. Vācieši šeit cerēja izmantot Pirmā pasaules kara nocietināto līniju. Landesvērs ieņēma pozīcijas dienvidos no Inčukalna, Kleista grupa izvietojās Ropažu apkārtnē, bet Dzelzsdivīzija nosedza līniju no Krievupes līdz Daugavai.

25. jūnijs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Naktī uz 25. jūniju igauņu 6. kājnieku pulks šķērsoja Gauju pie Krimuldas un kopā ar Kuperjanova bataljonu neveiksmīgi uzbruka Inčukalna nocietinājumiem.

26. jūnijs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Turpinoties igauņu uzbrukumiem un Cēsu pulka 1. bataljona pievienošanās uzbrukumam pārliecināja vāciešus atkāpties no Inčukalna pozīcijām uz jaunu aizsardzības līniju pie Juglas ezera un Lielā Baltezera.

Pēdējās Juglas kauju dienas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

28. jūnijā igauņiem neizdevās šķērsot Baltezera kanālu pie Alderiem un Mazo Juglu pie Skrāģu kroga. 29. jūnijā Cēsu pulks saņēma vācu prettriecienu, zaudējot 15 kritušos. Šo neveiksmju dēļ 30. jūnijā paredzēto uzbrukumu pārcēla uz 1. jūliju.

1. jūlijā igauņu kuģi apšaudīja Carnikavu un Ādažus. Igauņu 9. pulks šķērsoja Gauju, un kopā ar 6. pulka 2. bataljonu un Kuperjanova bataljonu un bruņoto vilcienu devās uz priekšu, līdz vakaram sasniedzot Jaunciemu, Kalngali, Sužus un Vadžus. Igauņi un latvieši uzbruka arī pa Vidzemes šoseju starp Bukultu muižu un Vēveriem, spiežot vāciešus atkāpties uz Juglu un uzspridzināt dzelzceļa tiltu. 2. jūlijā igauņi ieņēma Mangaļsalu un Vecmīlgrāvi.

Pamiers[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

3. jūlijā Strazdumuižā tika noslēgts Strazdumuižas pamiers. Saskaņā ar tā noteikumiem, sakautie landesvēristi un Dzelzsdivīzijas karavīri līdz 5. jūlija vakaram pameta Rīgu un atkāpās uz Jelgavu, bet Niedras valdība pašlikvidējās, atzīstot Ulmaņa vadītās Pagaidu valdības leģitimitāti. Vēlāk visiem Vācijas pilsoņiem vajadzēja atstāt Latviju, bet Baltijas landesvērs atkal tika iekļauts Latvijas armijas sastāvā, par tā komandieri ieceļot britu virsnieku Haroldu Aleksanderu.

6. jūlijā Rīgā svinīgi ienāca Zemitāna vadītā Ziemeļlatvijas brigāde. 8. jūlijā Rīgā ar kuģi Saratov no Liepājas ieradās Ulmaņa Pagaidu valdība.

Zaudējumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Igaunijas armijas zaudējumi Cēsu kaujās bija 110 kritušie un 405 ievainotie, bet Ziemeļlatvijas brigādes — 44 kritušie un 85 ievainotie. Par Dzelzsdivīzijas zaudējumiem ziņu nav, bet landesvērs zaudēja 65 kritušos un 38 bez vēsts pazudušos.

Piemiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piemineklis Cēsu kauju atcerei 1936. gadā.

1921. gadā Latvijas Satversmes sapulce par Latvijas brīvības cīnītāju dienu noteica Cēsu kauju uzvaras dienu — 22. jūniju. 1934. gadā K. Ulmaņa valdība 22. jūniju svītroja no oficiālo svinamo dienu saraksta.[8]

1935. gada 11. augustā Liepas pagastā atklāja tēlnieka A. Jullas veidoto pieminekli Cēsu kauju atcerei. Pamatnes labajā pusē bija datējums 1919.22.06 un teksts: „Latviet, tev tēvzemes brīvību varoņi sniedza kā balvu, kad šai vietai tuvojies, tu zemu liec savu galvu”. Kreisajā pusē granīta plāksne ar uzrakstu: „Igauņi, piemiņa jums: talkā nācāt mums”. Pēc Otrā pasaules kara bronzas plāksnes ar uzrakstiem iznīcināja, bet piemineklis tika saglabāts. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas uzrakstus atjaunoja uz granīta plāksnēm.[9]

Fakti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Provācisko spēku sastāvā Cēsu kaujās piedalījās nākamais vācu ģenerālfeldmaršals Evalds fon Kleists (Ewald von Kleist). [10]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]