Laika beigas

Vikipēdijas lapa
Mikelandželo glezna „Pastarā tiesa

Laika beigas, laiku beigas vai dienu beigas ir eshatoloģiskie raksti trijās Ābrama reliģijās: jūdaismā, kristietībā un islāmā. Laika beigas bieži apraksta kā lielu nelaimi, kura piemeklēs cilvēci līdz ar mesijas — persona, kura ielaiž grēciniekus Dieva karaļvalstī un pārtrauc to ciešanas un nelaimes, — Otro atnākšanu. Katrā no šīm trim ticībām laika beigu pienākšana ir savādāka.

Dažādām reliģijām un konfesijām ir eshatoloģiska ticība par laika beigām, kas ir radusies atšķirīgo pārliecināšanas sistēmu, tradīciju un uzvedības dēļ.

Ābrama reliģijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jūdaisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jūdaismā „laika beigas” parasti tiek sauktas par „dienu beigām” (ivritā: אחרית הימים (aharit ha-yamim)), izteiciens, kurš radies dažādos laikos Tanahā. Taču idejai par mesijas atnesto postu ir nozīmīga vieta ebreju domāšanā. Viņiem tas nav pasaules gals, bet gan drīzāk atpestīšana bez ciešanām.

Kristietība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saskaņā ar kristiešu eshatoloģiju, laika beigas pienāks ar Jēzus Kristus otro atnākšanu. Šādu notikumu ir pareģojusi Bībele (Daniēla grāmata, pravieša Ecēhiēla grāmata un Jāņa atklāsmes grāmata). Kristieši laika beigas saista ar ieiešanu jaunā tūkstošgadē. Viņu ticība apgalvo, ka apokalipse ir nenovēršama un dažādi mūsdienu traģiskie un katastrofālie notikumi norāda uz Armagedona tuvošanos.