Latviešu tautas dejas
Tautas deja ir horeogrāfiskās folkloras žanrs līdzās rotaļām, rotaļdejām un rotaļspēlēm. Citi nosaukumi – etnogrāfiskā deja, dejas folklora, folkloras deja, tradicionālā deja, etnodeja, danči. Tautas deja kalpo kā iedvesmas avots skatuvisko horeogrāfisko priekšnesumu veidošanai, kuras sauc par jaunrades dejām, skatuviskajām dejām jeb stilizētajām tautas dejām.
Tautas deju dejošana cilvēkā izkopj staltu stāju un ritma izjūtu, koordināciju, stiprina sociālās saites, veicina saskaņu ar dejas partneri, stiprina patriotismu. Tautas deju apdaru un stilizāciju dejošana izkopj skatuves izjūtu un uzstāšanās kultūru. Cilvēkam dejas iespaidā rodas prasme koncentrēt uzmanību un būt disciplinētam.
Latvieši savas tautas dejas tāpat kā citas tautas dejo gan novadu tautastērpos, kas ir XVIII–XIX gadsimta goda tērpu atdarinājumi, gan stilizētos tērpos, gan mūsdienu ikdienas apģērbā. Tautas dejas dejo gadskārtu svētkos, godos, deju festivālos, folkloras festivālos, danču klubos, pašvaldību sarīkojumos un valsts svētkos. Skatuviskās dejas dejo Deju svētkos un deju koncertos, kā arī pašvaldību sarīkojumos un valsts svētkos.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pirmie pieminējumi par latviešu dejas tradīciju atrodami sveštautiešu ceļojumu aprakstos, baznīcu vizitācijas protokolos un citos dokumentos.
Tautas deju un tās vēsturi pētījuši Jurjānu Andrejs, Elza Siliņa, Jēkabs Stumbris, Harijs Sūna, Rita Spalva, Ernests Spīčs un citi.
Latviešu baleta vēsture sākas ar 1870. gadu, kad Rīgas Latviešu teātrī dziesmas un dejas izpildīja aktieri. Latviešu teātra tēvs, aktieris un režisors Ādolfs Alunāns bija arī mūsu pirmais profesionālais dejotājs. Bieži vien izrādēm tika “aizņemti” dejotāji no Varšavas un Maskavas. Katrs sevi cienošs teātris veidoja savu dejotāju trupu un apmācību sistēmu.
Tautas dejas atdzimšana valsts mērogā sākās 20. gs. 20. gados, bet tautas deju dejošana notika jau 19. g.s. Rīgas latviešu biedrības danču vakaros jeb kotiljonos un Pirmā pasaules kara laikā, kad latviešu strēlnieki rīkoja pirmos tautas deju vakarus.
Leksika
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Tautas dejas leksika raksturo mūsu saskarsmes nepieciešamību un iespējas horeogrāfisko norišu laikā. Tāpat kā valodā, dejā mēs noteiktā veidā paužam savas emocijas, jūtas un sazināmies. Tā ir kustību valodas neikdienišķā daļa, ko sauc arī par dejas valodu. Dejas valoda nav nemainīga. Gadsimtu gaitā tā mainās ārējās un iekšējās vides faktoru ietekmē.[1]
Mūsu tautas dejā viens no diviem galvenajiem leksikas slāņiem ir dzīvnieku kustību atdarinošās kustības. Tās visspilgtāk redzamas masku dejās, bērnu dejās un rotaļās. Katram dzīvniekam ir dainās dots kustību un pozu raksturojums. Vilks skrien stīvu muguru, lapsa iet līklocī, zaķis lec, kumeļš ir vislabākais dejotājs, jo tam visbagātākais soļu veids – soļo, tek, rikšo un auļo, lācis dejo gan lēni un smagnēji, gan arī ļoti veikli, āzis lec un spriņģo, gailim ir ļoti izteiksmīga poza.
Kopā ar tādiem dejas rakstiem, kā rinda, gatve, aplis un struktūrām, kad tiek dejots pa vienam, pa pāriem, pa trim, pa četriem, kustību valoda veido pirmatnējo horeogrāfisko slāni.[2]
Kā mūsdienās dejo latviešu tautas dejas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Latviešu tautas dejas mūsdienās tiek dejotas lielākoties pāros — puisis ar meiteni, kas līdz ar to ir svarīga latviešu tautas deju iezīme. Deja pāros satuvina cilvēkus, palīdz vairāk izprast vienam otru un rada kopēju atbildību par rezultātu. Pāru dejās ļoti svarīgas ir pārinieku savstarpējās attiecības.
Lai arī mūsdienās visvairāk izplatītas kļuvušas tieši divdaļīgās pāru dejas jeb rotaļdejas (danči), tomēr sava vieta ir arī krustdejām jeb kadriļām, solo dejām un virkņu dejām. Pavisam maz ir masku deju, kā arī deju, kuras atsevišķi dejo puiši un atsevišķi meitas. Pēdējās lielākoties ir sacensību dejas.
Deju svētku lieluzvedumos dejas laikā bieži vien tiek izveidots kāds latviešu etnogrāfisks raksts. Rakstu veidošanai lieluzvedumiem biežāk izmanto astoņpāru grupējumus, bet sava vieta ir arī citām dejotāju pāru kombinācijām.
Notikumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]| Gads | Notikums |
|---|---|
| 1921. | Rīgas latviešu biedrība izdeva Jurjānu Andreja Tautas mūzikas materiālu V burtnīcu "Dejas". Pirmā publikācija ar precīziem kustību aprakstiem kopā ar notīm. |
| 1937. | Rīgā notika Aizsargu tautas deju un vingrošanas svētki, kuros vienlaikus uz estrādes piedalījās vairāk nekā 20 tautas deju kopas ar 720 dejotājiem. Latvijā bija aptuveni pusotra miljona iedzīvotāju, un svētku dalībnieku skaits proporcionāli iedzīvotāju daudzumam bija ievērojams. |
| 1939. | Iznāca Elzas Siliņas monogrāfija "Latviešu deja". |
| 1956. | Igaunijas studentu pilsētā Tartu notika pirmie Baltijas valstu studentu dziesmu un deju svētki "Gaudeamus". Līdzās latviešiem dejoja lietuvieši un igauņi. Kā obligāta deju lielkoncerta daļa bija katras republikas viena tautas deja visiem dejotājiem. |
| 1960. | Notika I Jaunatnes dziesmu un deju svētki, kur kopumā piedalījās 9739 dalībnieki un repertuārā bija 15 dejas. |
| 1965. | Padomju Latvijas 25. gadadienai veltītie (V) dziesmu un deju svētki jeb XIV Vispārējie latviešu Dziesmu svētki notika Rīgā. Deju koncertos piedalījās 2176 dejotāji. |
| 1980. | Latvijas Universitātē darbību sāka Latvijā pirmā deju folkloras kopa "Dandari". |
| 1990. | XX Vispārējie latviešu Dziesmu un X Deju svētki Pirmies svētki atjaunotajā Latvijā. Kopā svētkos piedalījās 35 438 dalībnieki, tai skaitā 841 dalībnieks no trimdas kopām. |
| 1992. | Notika pirmais Starptautiskais tautas deju festivāls "Sudmaliņas". |
| 2015. | XI Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki, kur piedalījās 37 890 dalībnieku. |
| 2018. | Darbību sāka projekts Dančukrātuve, kas apkopoja Latviešu folkloras krātuvē savāktās tautas dejas. |
Literatūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- "Deja, kustība, ķermenis" (Sastādītāji: Sandra Mihailova, Ivans Jānis Mihailovs. Rīga: Drukātava, 2013.)
- Milda Lasmane, Elga Drulle.(1962) Latviešu tautas deja. Rīga.
- Valdis Muktupāvels (1989). Dindaru, dandaru. Latviešu rotaļas un spēles. Rīga: Avots.
- Ingrīda Edīte Saulīte (1993). Latviešu tautas dejas. Rīga: E.Melngaiļa Tautas mākslas centrs.
- Elza Siliņa (1939). Latviešu deja. Rīga.
- Rita Spalva (2018). Dejas kompozīcija. Rīga: Zinātne.
- Ernests Spīčs (2000, 2003). Mārtiņa dejas grāmata. 1.–3. burtnīca. Rīga, LU.
- Harijs Sūna (1965). Latviešu rotaļas un rotaļdejas. Rīga: Zinātne.
- Harijs Sūna (1992). Latviešu sadzīves horeogrāfija. Rīga: Zinātne.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Ernests Spīčs. Biznesa kompetences. 10. sēj. Rīga : Zinātniskā institūcija Biznesa kompetences centrs, 2018. 176. lpp. ISBN 978-9934-586-02-6.
- ↑ Harijs Sūna. Latviešu sadzīves horeogrāfija. Rīga : Zinātne, 1991. ISBN 5-7966-0290-x.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Skaties.lv tēma - Latviešu tautas dejas
- Suitu novads: Dejas un danči Arhivēts 2016. gada 1. oktobrī, Wayback Machine vietnē.
- Dančukrātuve.lv
- Dandari