Latvijas Onkoloģijas centrs
| Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionārs "Latvijas Onkoloģijas centrs" | |
|---|---|
 | |
 Latvijas Onkoloģijas centrs (2010). | |
 | |
| Ģeogrāfija | |
| Atrašanās vieta | Hipokrāta ielā 4 |
| Organizācija | |
| Slimnīcu tīkls | Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca, Latvijas Infektoloģijas centrs, Gaiļezers (slimnīca) |
| Saites | |
| Mājaslapa |
www |
Latvijas Onkoloģijas centrs ir viens no Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) stacionāriem Hipokrāta ielā 4, Rīgā, kas specializējies onkoloģisko un hematoloģisko slimnieku ārstēšanā.[1]
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Tagadējā slimnīca atklāta 1984. gadā, kad uz jaunuzcelto deviņstāvu ēku ar 420 stacionāra gultu vietām pārcēlās Republikas Onkoloģiskais dispansers, kas kopš 1939. gada atradās Talsu ielā 7a Āgenskalnā. Kompleksā ietilpa arī divstāvu piebūve uzņemšanas un operāciju blokam, kā arī poliklīnikas ēka.
1984. gada 2. martā Gaiļezera slimnīcu kompleksā tika atklāta Republikas onkoloģijas dispansera pirmā kārta, kas maksāja 11 miljonu rubļu. Būvniecības ieceri ierosināja Latvijas PSR Veselības aizsardzības ministrijas galvenā onkoloģe, docente V.Bramberga. Stacionārs tika aprīkots ar ērtām laboratorijam un kabinetiem ar unikālu diagnostikas un ārstēšanas aparatūru un iekārtām, sešam operāciju zālem, mājīgām vienvietīgām līdz četrvietīgām palātam.[2]
No 1986. gada dispansers ir Latvijas eksperimentālās un kliniskās medicīnas ZPI kliniskā bāze.
1992. gadā Republikas Onkoloģiskajam dispanseram pievienoja Rīgas Pilsētas onkoloģisko dispanseru, bet 1993. gadā apvienotās onkoloģiskās iestādes pārdēvēja par Latvijas Onkoloģijas centru ar divām onkoloģiskajām slimnīcām Daugavpilī un Liepājā.
2005. gadā to apvienoja ar slimnīcu "Linezers" un slimnīcu "Biķernieki" Rīgas Austrumu slimnīcas sastāvā.[3]
Kopš 2007. gada Latvijas Onkoloģijas centrs ir viens no Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāriem. 2016. gadā uz to no stacionāra "Linezers" pārvietoja Valsts Hematoloģijas centru, izveidojot tur Ķīmijterapijas un hematoloģijas klīniku.
Pētījumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Rigvir
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1968. gadā ar Latvijas Veselības aizsardzības ministrijas 25. aprīļa pavēli Nr. 220a/20 “Par enterovīrusu klīnisko aprobāciju onkoloģiskiem slimniekiem, galvenokārt, ar gremošanas trakta ļaundabīgiem audzējiem” tika saņemta atļauja pielietot preparātu Rigvir vēža slimniekiem Republikas onkoloģijas dispansera 2. nodaļā un Paula Stradiņa v.n. Republikas klīniskās slimnīcas 18. ķīmijterapijas nodaļā (nod. vadītājas I. Priedīte, I. Kundziņa). Pētījumā iekļauti 415 slimnieki un tika pierādīts Rigvir nekaitīgums slimniekiem un epidemioloģiskā drošība. Uzsākta Rigvir adaptācija (pieradināšana) ādas melanomas audos, jo šī audzēja šūnas ir nejutīgas pret staru un ķīmijterapiju. Rigvir adaptācija melanomā izdevās un tika konstatēts melanomā adaptētā Rigvir ārstnieciskais efekts.[4]
Pēc Vissavienības Vēža centra (Maskavā) zinātniskās padomes pozitīvas atsauksmes 1985. gadā tika uzsākta Rigvir plaša klīniska izpēte melanomas slimnieku un citu onkoloģisko slimnieku ārstēšanā. Latvijas onkodispanseru, tajā skaitā Republikas onkodispanserā štatos tiek iekļauti imūnterapijas speciālisti. Klīniskajā izpētē piedalījās arī P. Stradiņa klīniskā slimnīca, Rīgas Medicīnas institūta Stomatoloģijas institūts un Saratovas onkoloģiskais dispansers (Krievijā). Pavisam klīniskajā izpētē piedalījušies 1063 slimnieki. Mikrobioloģijas institūts 1985. gadā izstrādāja instrukciju par vīrusa imunmodulātora pretrecidīva, pretmetastātisko īpašību klīnisko izpēti ādas melanomas slimniekiem saistībā ar ķirurģisko ārstēšanu un ķīmijterapiju.[4]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Stacionārs Latvijas Onkoloģijas centrs». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 24. decembrī. Skatīts: 2017. gada 4. jūnijā.
- ↑ A. DRIĶE. «JAUNĀS TELPĀS». www.periodika.lv. Veselība, Nr.6, 1984-06-01. Skatīts: 2022-10-23.
- ↑ «Stacionāra „Biķernieki” vēsture». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 1. jūnijā. Skatīts: 2017. gada 4. jūnijā.
- ↑ 4,0 4,1 «RIGVIR vēsture». Virotherapy Foundation (latviešu). Skatīts: 2022-10-23.