Velta Bramberga
| ||||||||||||||
| ||||||||||||||
Velta Bramberga (dzimusi 1921. gada 28. novembrī Rīgā, mirusi 2012. gada 2. martā Rīgā) bija latviešu ārste, onkoloģe, Rīgas Medicīnas institūta Onkoloģijas katedras izveidotāja un vadītāja līdz 1991. gadam, Latvijas Eksperimentālās un klīniskās medicīnas zinātniskās pētniecības institūta direktore, Latvijas PSR Nopelniem bagātā ārste, Latvijas Zinātņu akadēmijas medicīnas goda doktors, dažu pētniecisko darbu autore.
Biogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Velta Bramberga dzimusi Rīgā 1921. gada 28. novembrī.[1] 1938. gadā beigusi Rīgas 3. pamatskolu, bet 1941. gadā — Jāņa Raiņa ģimnāziju.
No 1941. līdz 1944. gadam mācījās 2. pilsētas slimnīcas medicīnas māsu skolā, tajā laikā uzsākot medmāsas darbu ķirurģijas klīnikā pie profesora Paula Stradiņa. Pēc medicīnas māsu skolas beigšanas viņa iestājās Latvijas Valsts universitātes (LVU) Medicīnas fakultātē (1944—1950).
Pēc LVU pabeigšanas strādāja Latvijas Eksperimentālās un klīniskās medicīnas zinātniskās pētniecības institūtā, no 1971. līdz 1996. gadam bija tā direktore.
No 1957. gada līdz 1991. gadam Velta Bramberga bija Latvijas Veselības aizsardzības ministrijas galvenā onkoloģe.[1] Viņa ierosināja Republikas onkoloģijas dispansera jaunās ēkas būvniecību Gaiļezera slimnīcu kompleksā, kas tikā atklāta 1984. gada 2. martā.[2] No 1986. gada dispansers bija Latvijas eksperimentālās un kliniskās medicīnas ZPI kliniskā bāze.
Būdama akadēmiķa Paula Stradiņa (1996—1958) darba turpinātāja onkoloģijā, 1974. gadā Velta Bramberga aktīvi piedalījās Rīgas Medicīnas institūta Onkoloģijas katedras izveidošanā un bija tās vadītāja līdz 1991. gadam.[1]
Profesore Velta Bramberga mirusi 2012. gada 2. martā, apglabāta Rīgas Meža kapos.[1]
Zinātniskā darbība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]V. Bramberga pievērsās zinātniskajam darbam studiju gados pēc profesoru Paula Stradiņa un Kristapa Rudzīša pamudinājuma un ieinteresētības. Viņas pētījumi bija saistīti ar asins formelementiem — asinsķermenīšiem un onkoloģiju.[1]
1955. gadā viņa aizstāvēja medicīnas zinātņu kandidāta grādu ar tēmu Par eritrocītu morfoloģiju un eritropoēzi slimniekiem ar kuņģa vēzi un pirmsvēža slimībām.[1]
Sarakstījusi mācību grāmatu Onkoloģija (1984), pirms tam piedalījusies grāmatu Par vēža profilaksi un ārstēšanu (1966) un Vēža cēloņi un profilakse (1970) sagatavošanā.
Kopā viņa publicējusi 171 zinātnisko darbu, tai skaitā vienu monogrāfiju. Vadījusi 16 aspirantu (mūsdienās doktoranti) zinātniskos darbus, bijusi divu doktora disertāciju zinātniskā konsultante.[1]
Velta Bramberga ir 12 izgudrojumu autore, un septiņi no tiem ir patentēti arī Zviedrijā, Lielbritānijā, Francijā, Itālijā, Ungārijā, ASV, Vācijā un Bulgārijā.[1]
Ar saviem pētījumiem Bramberga uzstājusies gan dažādos PSRS zinātniskajos forumos un arī ārzemēs — Lielbritānijā (1958), Japānā (1966), ASV (1970), Itālijā (1974), Ungārijā (1983), Somijā (1989) un citviet.[1]
Viņa bija ilggadēja Latvijas Onkologu biedrības priekšsēdētāja, PSRS Medicīnas zinātņu akadēmijas problēmu komisijas "Ļaundabīgie audzēji" locekle, žurnālu redakciju kollēģiju locekle.[3]
Apbalvojumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1965. gadā V. Brambergai piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātās ārstes goda nosaukums, 1990. gada 12. aprīlī — Latvijas Zinātņu akadēmijas medicīnas goda doktores nosaukums,[4] 1992. gadā viņai piešķīra habilitētā doktora grādu.[1]
2000. gadā viņa apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni.[1]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,00 1,01 1,02 1,03 1,04 1,05 1,06 1,07 1,08 1,09 1,10 «Profesorei Veltai Brambergai – 100». RSU (latviešu). 2021-11-28. Skatīts: 2022-10-23.
- ↑ A. DRIĶE. «JAUNĀS TELPĀS». www.periodika.lv. Veselība, Nr.6, 1984-06-01. Skatīts: 2022-10-23.
- ↑ Armīds Priedītis. «Ko spēj Gaiļa gada dzimis Strēlnieks». www.periodika.lv. Brīvā Latvija: Apvienotā "Londonas Avīze" un "Latvija", Nr.5, 2003-02-01. Skatīts: 2022-10-28.
- ↑ "In Memoriam". LZA Gada grāmata: 71. 2012-03-15.