Latvijas populārā mūzika

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Latvijas populārā mūzika ir pasaules populārās mūzikas daļa.

Raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopumā Latvijas populārā mūzika "seko" pasaules popmūzikas tendencēm. Ar nelieliem izņēmumiem tā ir skaņu mākslas primitivizētā forma, kuras pamatā ir melodijas, kas balstītas uz vienkāršiem akordiem, dziesmu vārdos izmantots tradicionālais pantmērs ar atkārtotiem piedziedājumiem. Dziesmu melodiju pavadījums ("apakša") lielum lielajā vairumā gadījumos balstīts uz t. s. "kvadrātu" (tonika->subdominante->dominante->tonika), kas reizēm tiek atsvaidzināta ar dominantes/subdominantes/ tonikas septakordiem. Dziesmu pamattēma — mīlestība un erotika.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas populārās mūzikas vēsture var iedalīt divās nosacītās daļās: pirmsmodernais laiks un modernais laiks. Pirmsmodernais laiks raksturojas ar periodu sākot apmēram (precīzu ziņu trūkst) 14. gs., kad tagadējās Latvijas teritorijā masveidīgi uz patstāvīgu dzīvi sāka apmesties vācu muižnieki. Līdzās atceļoja arī "pirmās paaudzes" muižu un krogu muzikanti, kuri savukārt "pārnesa" sev līdzi arī attiecīgo zemju funkcionālo (apkalpojošo) mūziku. šī mūzika bija domāta kā skanošs "fons" sabiedriskajās norisēs — krogu un saviesīgo dzīvju pasākumos. Arī toreiz viss balstījās uz primitivizētām melodijām un vienkārši saprotamiem dziesmu tekstiem. Muzikanti "otrajā paaudzē" (15. gs. un tālākais laiks) jau nāca no vietējo (latviešu) vidus, kuri kopēja nu jau bijušo "iebraucēju" skaņu mākslu. Tādējādi tika likti pamati tam, ko šodien saprotam ar šlāgeri un ziņģi. Pirmsmodernajā laikā šī muzicēšana tika tiešā veidā (no tēva uz dēlu) pārnesta no paaudzes paaudzē, bez pastarpinātiem mehāniskiem līdzekļiem.

Savukārt modernais laiks sākās apmēram 20. gs. sākumā, kad tika izgudroti mehāniskās un nedaudz vēlāk arī elektriskās mūzikas saglabāšanas un pāraides ierīces (fonogrāfs, skaņu plates, radio u. c.). Tā tas notika pasaulē un reizē arī Latvijā. šajā periodā Latvijas sabiedrībā šī mūzika tika konkretizēta un definēta kā Latvijas populārā mūzika. Pirmās Latvijas Republikas laikos populāra bija šlāgermūzika. Bija populāri mākslinieki, kuriem muzicēšana bija primārā profesija. Tostarp popularitātes saulītē bija brāļi Laivinieki, Alfrēds Vinters un citi. Dažādu okupāciju periodā (1940—1991) šī mūzika eksistēja un bija pakļauta lielvaru ideoloģiskajam spiedienam. Jau no 20. gs. vidus (50. gados) Latvijas populārā mūzika bija pazīstama kā "estrādes mūzika", tās klasiskajā izpratnē — kur "priekšā" bija solists, bet "aizmugurē" lielais orķestris ("bigbends"). Laikam virzoties uz priekšu, padomju okupācijas izskaņā Latvijas populārā mūzika sāk "pieņemt" aizvien mūsdienīgākas formas: arvien lielākā skaitā parādās popgrupas, sākas to savstarpējā konkurence. Lai gan līdz pat 1988. gadam aizvien mīkstākās formās saglabājas kontrole no komunistiskās partijas deleģētajām "kultūras" iestādēm, mākslinieku tarifikācijas veidā. Tikai ar Latvijas neatkarības atgūšanu Latvijas populārā mūzika darbojas pēc pasaulē pieņemtajiem biznesa standartiem.