Lielā polārkaija

Vikipēdijas lapa
Lielā polārkaija
Larus hyperboreus (Gunnereus, 1767)
Lielā polārkaija
Lielā polārkaija
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaTārtiņveidīgie (Charadriiformes)
DzimtaKaiju dzimta (Laridae)
ĢintsKaijas (Larus)
SugaLielā polārkaija (L. hyperboreus)
Lielā polārkaija Vikikrātuvē

Lielā polārkaija (Larus hyperboreus) ir kaiju dzimtas (Laridae) jūrasputns. Izdala 4 pasugas.[1] Tā ir viena no lielākajām kaijām, kas ligzdo cirkumpolāri ziemeļu puslodes arktiskajās jūru piekrastēs, bet ārpus ligzdošanas sezonas dodas klejojumos uz dienvidiem un reti, bet regulāri tiek novērota arī Latvijā.

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielā polātkaija ligzdo Arktisko jūru piekrastēs

Lielā polārkaija ligzdo cirkumpolāri ziemeļu puslodes arktiskajās jūru piekrastēs no Islandes līdz Čukču pussalai Eirāzijā un no Aļaskas līdz Grenlandei Ziemeļamerikā. Latvijā, visticamākais, ieceļo nominālā pasuga L. h. hyperboreus,[2] kas sastopama no Špicbergenas rietumos līdz Taimiras pussalai austrumos.[3] Ziemā dodas klejojumos uz dienvidiem, īpaši jaunie putni,[4] kas regulāri sastopami arī Eiropā.

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā lielā polārkaija ieklejo reti, tomēr samērā regulāri. Pirmais novērojums — 1885. gadā, kad viens īpatnis nošauts pie Ķemeriem (izbāzenis atrodas Dabas muzejā[5]). Kopš šā laika Latvijā novēroto putnu skaits ir ap 40[2], turklāt pēdējos gados novērojumu biežums ir pieaudzis, iespējams gan tādēļ, ka putnu vērotāji vairāk apmeklē kaiju koncentrēšanās vietas, kurās starp citām kaijām tiek pamanītas lielās polārkaijas. Vieta, kur visdrīzāk ir iespējams sastapt šo sugu, ir Getliņu izgāztuve Rumbulā, īpaši ziemas mēnešos.

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielā polārkaija ir ļoti gaiša, salīdzinot ar citām kaijām
Pirmā gada lielās polārkaijas jaunulis

Lielā polārkaija ir viena no lielākajām kaijām. Tās garums sasniedz 63—68 cm, spārnu plētums var pārsniegt 150 cm,[6] svars — 960—2700 g. Tēviņi ir nedaudz lielāki nekā mātītes. Tēviņi vidēji sver apmēram 1,55 kg, mātītes — 1,35 kg.[7] Lielā polārkaija ir ļoti gaiša — pieaugušiem putniem spārnu virspuse gaiši pelēka, pārējais ķermenis vasarā balts, ziemā galva pelēka. Tai nekad nav melnu pazīmju. Kājas — sārtas, knābis — dzeltens. Jaunie putni ir pelēki, visumā gaišāki (apspalvojums izskatās nedaudz rozā) un vienmērīgākā tonī kā citu kaiju jaunuļi, kājas un knābis sārti.

Uzvedība un dzīvesveids[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielā polārkaija ir visēdāja un barojas ar zivīm un citiem jūras dzīvniekiem, bezmugurkaulniekiem, moluskiem, jūras zvaigznēm, maitu, citu putnu olām un putnēniem. Klejojumu laikā labprāt barojas izgāztuvēs. Lielā polārkaija barojas arī ar sēklām, ogām un augļiem.[4]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tā dzimumbriedumu sasniedz 4 gadu vecumā. Lielās polārkaijas var ligzdot gan vientuļās vietās, gan kolonijās. Kolonijas parasti nav lielas, apmēram 5—15 pāri.[8] Ligzdošanai vieta tiek izvēlēta klinšainās piekrastēs. Ligzda — neliela iedobe uz zemes zālē vai grīšļos, vai uz klints. Dējumā ir 1—3 gaiši brūnas olas ar šokolādes brūniem raibumiem.[4] Perē abi vecāki 27—28 dienas. Izšķiļoties putnēnus sedz gaiši brūnas dūnas. Kādu laiku tie pavada ligzdā, bet drīz vien pastaigājas ligzdas apkārtnē.[8] Par putnēniem rūpējas abi vecāki un, kad tie sasniedz 7 nedēļu vecumu, tie sāk lidot.[8] Jaunie putni pieaugot parasti atgriežas savā dzimtajā kolonijas vietā.

Aizsardzība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sugas izplatības areāls ir plašs un tā nav būtiski apdraudēta.[9]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. World Bird List: Noddies, gulls, terns, auks, 2020
  2. 2,0 2,1 «Lielā polārkaija». Latvijas putni. 2010-1-24. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009-08-26. Skatīts: 2010-01-17.
  3. del Hoyo J., Elliot A., Sargatal J. (1996): Handbook of the Birds of the World. Vol. 3. Hoatzin to Auks. Lynx Edicions, Barcelona.
  4. 4,0 4,1 4,2 All About BIrds: Glaucous Gull
  5. «Muzeju krājumu katalogs». iMuzejs.lv. 2010-1-24. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009-08-27. Skatīts: 2010-01-24.
  6. Blomdahl A., Breife B., Holmström N. (2007): Flight Identification of European Seabirds. Christopher Helm, London.
  7. CRC Handbook of Avian Body Masses by John B. Dunning Jr. (Editor). CRC Press (1992), ISBN 978-0-8493-4258-5.
  8. 8,0 8,1 8,2 Norwegian Polar Institute: Glaucous gull
  9. «Larus hyperboreus». The IUCN Red List of Threatened Species™. 2010-1-24.[novecojusi saite]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]