Ķemeri

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par Jūrmalas pilsētas daļu. Par dzelzceļa staciju skatīt rakstu Ķemeri (stacija)
Ķemeri
Pilsētas daļa
Ķemeru sanatorija (viesnīca)
Ķemeru sanatorija (viesnīca)
Ģerbonis: Ķemeri
Ģerbonis
Ķemeru novietojums Jūrmalā
Ķemeru novietojums Jūrmalā
Koordinātas: 56°56′39″N 23°29′22″E / 56.94417°N 23.48944°E / 56.94417; 23.48944Koordinātas: 56°56′39″N 23°29′22″E / 56.94417°N 23.48944°E / 56.94417; 23.48944
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Pilsēta Jūrmala
Dibināti 1838. gadā
Pilsētas tiesības 1928. gadā
Iekļauti Jūrmalā 1959. gadā
Platība
 • Kopējā 13,8 km2
Augstums 3 m
Iedzīvotāji (2008)[1]
 • kopā 1 962
 • blīvums 142,2/km²
Ķemeri Vikikrātuvē

Ķemeri ir Jūrmalas pilsētas daļa tās rietumos. No 1928. līdz 1959. gadam Ķemeri bija atsevišķa pilsēta, 19. un 20. gadsimtā — nozīmīgs kūrorts.

Atrodas 6 km uz dienvidiem no Rīgas līča piekrastes starp ezeriem un purviem, kas bagāti ar sēravotiem. Tāpēc Ķemeru attīstība saistīta sērūdeņu dziedniecisko īpašību izmantošanu. Ķemeru kūrorta teritorijā ir vairāk nekā 30 sērūdeņraža avotu un bagātīgi ārstniecisku kūdras un sapropeļa dūņu krājumi (Kaņiera ezerā). 1997. gadā izveidots Ķemeru nacionālais parks, kura administratīvais centrs atrodas Ķemeros.

Ar pārējo Jūrmalu un Rīgu saista elektriskais dzelzceļš un RīgasVentspils autoceļš (A10). Ķemeri atrodas 44 km no Rīgas.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sēra dīķi Raganu purvā pie Ķemeriem

Vēsturiski Ķemeru teritorija līdz 18. gadsimta beigām atradās Kurzemes un Zemgales hercogistes sastāvā. Tautas dziedniecībā izmantotie Ķemeru sēravoti ārstiem bija pazīstami jau 18. gadsimta otrajā pusē un 19. gadsimta sākumā, kad uz šejieni ārstniecības nolūkos brauca sirgstošie Kurzemes augstākās sabiedrības pārstāvji. Viņus uzņēma mežsargi, kuru mājās varēja apmesties un baudīt no purva avotiem atvesto dziedniecisko ūdeņu peldes. Vienu no mežsargiem sauca Ķemers, viņa vārds devis nosaukumu purvam un vēlāk kūrortam.

Ķemeru minerālūdeņu ķīmiskā analīze pirmoreiz veikta 1801. gadā Pēterburgā, pēc tam tos pētīja Dāvids Hieronīms Grindelis, kura analīžu rezultāti tika publicēti.

Baltijas ģenerālgubernators grāfs Kārlis Magnuss fon der Pālens ar Ķemeru minerālūdeņiem 1833.—1835. gadā dziedējās pats un, pārliecinājies par to labvēlīgo ietekmi, griezās pie Krievijas imperatora Nikolaja I pēc atbalsta kūrorta izveidošanai. Imperators 1836. gadā Ķemeru dziedinātavai arī atvēlēja 700 ha valsts zemes, kas piederēja daļēji Vidzemes, daļēji Kurzemes guberņai. Veselības ūdeņu uzraudzīšanai tika izveidota īpaša komisija ģenerālgubernatora vadībā. Vēl Krievijas impērijas valdība piešķīra 100 000 rubļu ēku būvniecībai un ceļa bruģēšanai no Ķemeriem līdz SlokasTukuma lielceļam.

Ķemeru kūrorts pirms Pirmā pasaules kara

Pirmā valsts peldu iestāde atklāta 1838. gadā. Šis gads tiek uzskatīts par kūrorta dibināšanas gadu. Ķemeri (Kemmern) jau sākotnēji veidojušies kā balneoloģisks kūrorts, par kura attīstību arī turpmāk rūpes uzņēmās valsts. Pirmie Ķemeru kūrorta ārsti bija Gotfrīds H. fon Magnuss (1840-1844), Georgs Reinholds Gvido Girgensons (1844—1855), Ernests Merķelis (1855—1863), Roberts Ferdinands Kofskis (1864—1877).[2]

Krievijas impērijā kūrorts bija visai iecienīts — 1912. gadā tika atklāta tiešā dzelzceļa satiksme Ķemeri—Maskava. Satiksmei ar Jaunķemeru jūrmalu tika izveidots elektriskais tramvajs (darbojās no 1912. gada līdz 1920. gadam, kara laikā 1915. gadā vagoni tika pārvietoti uz Staraja Rusas pilsētu Krievijā, sliedes nojauktas 1933. gadā). Pirms Pirmā Pasaules kara Ķemeru kūrortā ārstēto cilvēku skaits sasniedza pat 8300 gadā.

Jau pirmajā kara gadā frontes līnija nostabilizējās Ķemeru tuvumā un vairākus gadus gāja cauri Ķemeru tīrelim un Tīreļpurvam, šeit vairākkārt notika aktīva karadarbība un kūrortu izpostīja. 1919. gadā Ķemeros notika arī latviešu strēlnieku cīņas ar bermontiešiem.

Pēc Pirmā pasaules kara kūrorta dzīve tomēr strauji atjaunojās. Līdzīgi Siguldai un Ogrei, Ķemeri bija iemīļota rīdzinieku atpūtas vieta. 1924. gadā tika uzcelta moderna peldiestāde ar dūņu vannām, 1929. gadā ūdenstornis ar skatu laukumu, 1933. gadā mežā pie ceļa uz Jaunķemeriem tika atklāts sporta un atpūtas komplekss, kas vēlāk tika pārveidots par smalku restorānu "Jautrais ods". 1928. gadā Ķemeriem tika piešķirtas pilsētas tiesības. Visbeidzot 1936. gadā Valsts Prezidents Kārlis Ulmanis svinīgi atklāja vienu no tā laika prestižākajām celtnēm Latvijā — viesnīcu "Ķemeri" ar 100 komfortablām istabām un greznu halli (arhitekts Eižens Laube).

Pēc Otrā Pasaules kara Ķemerus pasludināja par Vissavienības nozīmes kūrortu, 1951. gada oktobrī atklāja elektriskā dzelzceļa satiksmi ar Rīgu. 1959. gadā Ķemeru pilsētu iekļāva jaunizveidotās pilsētas Jūrmalas sastāvā.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Ķemeri savu kūrorta nozīmi zaudēja. 1997. gadā izveidots Ķemeru nacionālais parks, kas ietver visu Ķemeru teritoriju, šeit ("Meža mājā", agrākajā restorānā "Jautrais ods") atrodas arī parka administrācija.

Ievērojamas vietas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķemeru viesnīca (sanatorija)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķemeru viesnīca 1938. gadā

1936. gadā Valsts Prezidents Kārlis Ulmanis svinīgi atklāja vienu no tā laika prestižākajām celtnēm Latvijā — viesnīcu "Ķemeri" ar 100 komfortablām istabām un greznu halli. Arhitekta Eižena Laubes projektētā ēka tika uzcelta par valsts līdzekļiem. Ķemeru viesnīca ir viens no spilgtākajiem neoeklektisma paraugiem Latvijas arhitektūrā.

Pēc Otrā pasaules kara ēkā bija iekārtota sanatorija ar 300 vietām, kurā ārstēja nervu sistēmas, kā arī locītavu, kaulu un muskuļu un ginekoloģisko slimību pacienti no PSRS republikām ar ļoti plašu kūrorta un medicīnas pakalpojumu klāstu. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas ēka tika privatizēta un uzsākta tās rekonstrukcija, taču projekts bija neveiksmīgs un rekonstrukcija joprojām nav pabeigta.

Ķemeru parks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tiltiņš pār Vēršupīti parkā

Kūrorta viesu ērtībai un dziedināšanai gar Vēršupīti tika izveidots plašs parks. Parka izveidi 19. gadsimtā vadīja Rīgas galvenais dārznieks Kārlis Vāgners.[3] Parks ir bagāts ar mazo arhitektūr: skulptūrām, paviljoniem, tiltiņiem; ievērojamākie objekti: sēravots "Ķirzaciņa" ar paviljonu un paviljons-rotonda Mīlestības saliņā.

Paviljons Mīlestības saliņā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mīlestības saliņa Ķemeru parkā (senā pastkartē)

19. gadsimta beigās Ķemeru parkā uz Vēršupītes mākslīgi izveidoja Mīlestības saliņu, uz tās atradās kokgriezumiem bagātīgi rotāts paviljons, kas nopostīts Pirmā pasaules kara laikā.

Tā vietā 1928. gadā pēc arhitekta Frīdriha Skujiņa projekta uzcēla mūra rotondu, kurā atradās kafijas paviljons. Tajā kūrorta viesiem piedāvāja bezalkoholiskos dzērienus, tēju un kafiju ar uzkodām. Izklaidei bija uzstādīts radio. Tepat bija iespējams izīrēt laiviņas, lai vizinātos pa Vēršupīti un kanālu sistēmu.

2008. gadā "Mīlestības saliņas" paviljonā vasaras koloniju izveidoja pigmejsikspārņi.[4]

Ķemeru peldiestāde[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķemeru peldiesatāde mūsdienās

Pirmā valsts peldu iestāde Ķemeros atklāta 1838. gadā.[5] 1924. gadā pēc arhitekta Ernesta Štālberga projekta uzcēla katlu māju un ārstniecības iestādes korpusu ar sērūdens, ogļskābās gāzes un dūņu vannu procedūrām. Sēravotu peldiestādes pagalmā izmantoja peldēm. Komplekss bija viens no modernākajiem Eiropā.[6] 1929. gadā pie sanatorijas uzcēla oriģinālas konstrukcijas ūdenstorni, kura augšā atradās skatu platforma.[7]

Padomju gados šeit izveidoja kūrorta poliklīniku, kas bija konsultatīvais centrs visām sanatorijām. Mūsdienās ēka Emīla Dārziņa ielā 15 ir pamesta un tāpat kā ūdenstornis atrodas sliktā stāvoklī.

Sanatorijas Ķemeros un šo sanatoriju pēcnācējas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas PSR laikā Ķemeros bija vairākas sanatorijas, dažas no tām - sanatorija "Ķemeri," sanatorija "Latvija" (pēcpadomju laikā pārdēvēta kā sanatorija "Līva").

Sanatorijas "Latvija" celtniecība sākās 1975. gadā un ilga 10 gadus. Sanatorijas divos vienpadsmitstāvu korpusos vienlaikus apmesties varēja līdz 1200 kūrorta viesiem, kopumā katru gadu uzņemot līdz 140 tūkstošiem cilvēku.[8] Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas sanatorija vispirms tika pārdēvēta, iegūstot nosaukumu "Līva", pēc tam slēgta un privatizēta, izdemolēta un pamazām sākusi sagrūt. Šobrīd viens no bijušās sanatorijas korpusiem ir demontēts.

Lai arī Ķemeros mūsdienās vairs nedarbojas neviena sanatorija, tām ir divas "pēcnācējas" Jaunķemeros, kuras joprojām turpina dziedniecību ar Ķemeru sēravotiem un dūņām — kūrorta rehabilitācijas centrs (sanatorija) "Jaunķemeri" un sanatorija "Jantarnij bereg," kas pieder Krievijas Federācijas Prezidenta lietu pārvaldei un ir atveseļošanās kompleksa BOR filiāle. Sanatorijā "Jaunķemeri" ir arī izveidots bērnu slimību ārstēšanas un profilakses profils, līdz ar to sanatorija tagad ir atvērta bērnu ārstēšanai un atpūtai.

Pirmā pasaules kara kapi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķemeru pareizticīgo baznīca

Pie Ķemeru luterāņu baznīcas A. Upīša ielā 18 atrodas arhitekta Eižena Laubes projektēts piemineklis (1925) Pirmajā pasaules karā (1915—1917) kritušajiem 80 latviešu strēlniekiem. Te ir atsevišķi iekārtotas apbedījumu vietas ar piemiņas plāksnēm. 1919. gadā te apglabāti arī četri Latvijas brīvības cīņās kritušie kapteiņa Pauļa Zolta rotas karavīri.

Parkā pie Ķemeru pareizticīgo baznīcas apglabāti 1915.—1917. gadā kritušie 97 krievu karavīri, uzstādīts piemineklis — krusts (1925).

Ķemeru vecajos (Liepmežnieku) kapos, Ķemeru mežniecības Fazānu iecirknī, apglabāti Pirmajā pasaules karā (1915—1917) kritušie 12 vācu karavīri (mūsdienās ietilpst Slampes pagasta teritorijā).

Ķemeru luterāņu baznīca[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķemeru luterāņu baznīca

Ķemeru luterāņu baznīca celta pēc inženiera Heinriha Šēla projekta, iesvētīta 1897. gada 2. jūnijā. Sākuma periodā bija atvērta tikai kūrorta sezonas laikā vasarās (luterticīgie iedzīvotāji līdz 1929. gadam piederēja pie Slokas draudzes). Parasti dievkalpojumi svētdienās no rīta notika vācu valodā, bet pēcpusdienā latviešu valodā. Bieži dievkalpojumus Ķemeros noturēja mācītāji, kas kūrortā uzturējās dziedniecības nolūkos.

Ķemeru vidusskola[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķemeru viduskolas pamatakmens likts 1930. gadā, piedaloties tā laika izglītības ministram Edmundam Ziemelim.[9] Skolas celtniecība pabeigta 1934. gadā, sākotnēji šit darbojās sešgadīgā pamatskola.

Dzelzceļa stacija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķemeru dzelzceļa stacija

Ķemeru dzelzceļa stacija uzbūvēta reizē ar dzelzceļa līniju Rīga—Tukums 1877. gadā kūrorta viesu vajadzībām. Krievijas impērijas laikā Ķemeros pastāvējusi tiešā dzelzceļa satiksme ar Maskavu (maršruts Ķemeri—Maskava atklāts 1911. gadā). Stacijas ēka gājusi bojā Pirmā pasaules kara laikā, jauna uzbūvēta 1922. gadā, ar nelielām izmaiņām saglabājusies līdz mūsdienām.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Jūrmalas pilsētas teritorijas plānojums
  2. Jānis Stradiņš. „Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā". Latvijas vēstures institūta apgāds, Rīga: 2009., 395.-401. lpp.
  3. Vāgnera muiža Rīgā Latvijas muižas un pilis un citas interesantas vietas
  4. Dabas aizsardzības pārvalde
  5. Ķemeri. Peldiestāde Zudusī Latvija
  6. Ķemeru peldiestāde Dabas aizsardzības pārvalde
  7. Ķemeru pilsēta un sanatorijas parks velonoma.lv
  8. Sanatorija "Līva" Ķemeri
  9. Ķemeru vidusskola

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]