Lielais dīķgliemezis
| Lielais dīķgliemezis Lymnaea stagnalis, (Linnaeus, 1766) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Virstips | Spirālveidīgie (Lophotrochozoa) |
| Tips | Gliemji (Mollusca) |
| Klase | Gliemeži (Gastropoda) |
| Virsdzimta | Lymnaeoidea |
| Dzimta | Dīķgliemeži (Lymnaeidae) |
| Apakšdzimta | Lymnaeinae |
| Ģints | Dīķgliemeži (Lymnaea) |
 Lielais dīķgliemezis Vikikrātuvē | |
Lielais dīķgliemezis (Lymnaea stagnalis) ir dīķgliemežu dzimtas (Lynaeidae) gliemezis.[1] Tā ir ļoti plaši izplatīta suga, kas apdzīvo dīķus, ezerus un lēni plūstošus ūdeņus.
Latvijas makologu biedrība lielo dīķgliemezi izvēlējās par savu 2011. gada simbolu.[2]
Izskats
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Čaulas augstums 4—5,5 cm, var sasniegt arī 7 cm.[3] Čaula slaidi koniska, spirāle savīta uz labo pusi, tumši zaļganpelēka, brūngana vai dzeltenpelēka. Tās smailais, dzeltenīgais gals ir samērā plāns, tādēļ viegli ievainojams. Reti sastopami indivīdi ar čaulām, kas savītas uz pretēju pusi. Čaulas forma ir atkarīga no vides, kurā dzīvo populācija. Applūdušo lielu ezeru reģionos dīķgliemežiem ir savīta čaula un paplašināta atvere.
Taustekļi aug galvas abās pusēs. Tie ir saplacināti un trīstūrveida, kas tos izteikti atšķir no daudzu citu gliemežu diegveidīgākajiem taustekļiem. Veic tikai pieskaršanās funkcijas. Acis atrodas pirms taustekļu pamatnes.
Nelabvēlīgos apstākļos, piemēram, ziemā, dīķgliemeža augšana palēninās vai pat apstājas. tad uz viņa čaulas veidojas tumša svītriņa. Šīs "kārtas" norāda par katra indivīda dzīves gājumu.
Izplatība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Plaši izplatīts Āzijā no Turcijas līdz Ķīnai, Ziemeļamerikā no Kanādas līdz Ņūmeksikai un Kalifornijai, Eiropā, ieskaitot visas Vidusjūru ieskaujošās valstis, Āfrikas ziemeļos, Jaunzēlandē, Venecuēlā. Šo sugu no vienas ūdenskrātuves uz otru var pārtransportēt putni, un tas ir viens no plašā areāla iemesliem.[4]
Biotopi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Var dzīvot tikai cietā ūdenī. Dīķgliemeži no ūdens iegūst kaļķi, kas nepieciešams čaulas veidošanai. Tur, kur pamatu veido kaļķis vai citi minerāli, dīķgliemeži var dzīvot visās ūdenstilpēs — ezeros, dīķos, grāvjos, kā arī apūdeņošanas kanālos un upēs.
Dzīvesveids
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Daudzi ūdenī mītoši gliemeži zem ūdens elpo ar diegveidīgām žaunām. Tās ir apasiņotas un uzņem skābekli tieši no ūdens. Lielajiem dīķgliemežiem elpošanas orgāni ir plaušu maisu formā. Viņu mantijas dobumu caurauž biezs sīku asinsvadu tīkls. Šī elpošanas tipa dēļ nepieciešams ik pēc piecpadsmit minūtēm iznirt virs ūdens, lai ieelpotu gaisu. Taču šis gliemezis var dzīvot arī ūdeņos, kuros ir maz skābekļa. Šādā vidē viņš atrod daudz barības, turklāt tam nav konkurentu, jo tiem nepieciešami ūdeņi, kur ir vairāk skābekļa. Vietās, kur ūdenī skābekļa ir vairāk, šī gāze no ūdens var pāriet gaisa pūslī dzīvnieka plaušās, un lielajam dīķgliemezim nav tik bieži jāiznirst virspusē.
Zem ūdens lielais dīķgliemezis var pārvietoties arī tad, ja ķermenis atrodas augšpēdus. To ļauj bļodveidīgi izliektā kājas apakša, kas izdala retas gļotas.
Barība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Stāvošos ūdeņos uz applūdušiem stumbriem, akmeņiem vai zāles nosēžas trūdošas organiskas vielas un mikroskopiski organismi. Lielie dīķgliemeži apēd tieši šīs dzīvnieku ķermeņu, atkritumu, baktēriju, aļģu paliekas.
Radula ir asa kārta, kas klāj gliemeža mēli. Tā atgādina asu rīvi un nemitīgi izaug no jauna. Priekšējos, notrītos zobiņus regulāri nomaina jauni un asi izaugumi no aizmugures. Pamatelements, kas atjauno radulu, ir hitīns — ķīmisks elements, kas atrodas kukaiņu cietajā apvalkā. Lielā dīķgliemeža radula vairāk darbojas kā rīve. Neraugoties uz to, šis gliemezis var ēst citu ūdensdzīvnieku ikrus un kāpurus, kā arī uzbrukt ievainotām zivīm un tritoniem.
Vairošanās
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Hermafrodīti— katram lielā dīķgliemeža indivīdam ir gan sievišķie, gan vīrišķie dzimumorgāni. Neraugoties uz to, vienmēr notiek divu indivīdu kopulācija — viņi apaugļo viens otru.
Dētās oliņas dīķgliemeži pielipina pavedienu formā uz ūdensaugiem, akmeņiem un dažādiem priekšmetiem, kas atrodas zem ūdens. Šis pavediens ir apmēram 6 cm garš, un tajā ir 200—300 oliņas, kas atrodas želejveidīgā vielā. Katrā oliņā dīķgliemeža embrijs attīstās un izšķiļas kā pieauguša gliemeža miniatūra kopija — tam pat ir jau savs gliemežvāks. Embrionālā attīstība ilgst apmēram trīs nedēļas.
Turēšana akvārijā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Lielos dīķgliemežus var turēt akvārijā. Tie lēnām pārvietojas pa stiklu un ar aso radulu nograuž aļģes, kas aug uz stikla. Iztramdīts tas izlaiž gaisa krājumus un nogrimst kā akmens.
Ekoloģiskais eksperiments
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Lielais dīķgliemezis un arī citi dīķgliemeži bija izmantoti pirmajā ekoloģiskajā eksperimentā Latvijā, kuru profesora Nauma Gregora Lebedinska vadībā veica 1922. gadā. Eksperimenta mērķis bija pierādīt, ka pēc ilgākas uzturēšanās gaisā oliņas nav traumētas un mazie gliemezīši spēj izšķilties un attīstīties. Eksperiments notika ar vilciena un aeroplāna palīdzību. Olu kokoni bija piestiprināti pie koka nūjas un, braucot ar vilcienu, to turēja ārā pa logu, braucot ar aeroplānu — novietoti uz stikla plāksnītes, ko turēja rokā pāri lidaparāta malai. Pēc tam dīķgliemežu oliņas ielika akvārijā, kur tās sekmīgi attīstījās.
Secinājums bija nepārprotams — oliņas šādu pārvietošanos pārcieš samērā viegli, un tādējādi ūdenī dzīvojoši gliemeži var izplatītes ar ūdensputnu palīdzību pasīvā veidā. Par to 1924. gadā tika publicēts raksts "Gliemežu kurkuļu izturība pret izžūšanu".[2]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Animal Diversity Web
- ↑ 2,0 2,1 Gada gliemis 2011 Arhivēts 2016. gada 29. augustā, Wayback Machine vietnē. Latvijas makologu biedrība
- ↑ Sugu enciklopēdija. Latvijas daba.
- ↑ Lymnaea stagnalis Sarkanā grāmata