Violetā krāsa
| Violets | |
|---|---|
 | |
| Spektrālās koordinātas | |
| Viļņa garums | 380–450 nm |
| Frekvence | 800–715 THz |
| Krāsu koordinātas | |
| Hex | #8F00FF |
| sRGBB (r, g, b) | (143, 0, 255) |
| CMYKH (c, m, y, k) | (44, 100, 0, 0) |
| HSV (h, s, v) | (274°, 100%, 100%) |
|
B: Normalizēts līdz [0–255] (baits) H: normalizēts līdz [0–100] (simts) | |
Violetā krāsa jeb violets, arī lillā, ir krāsa, kas atrodas redzamās gaismas spektra augšējā galā, tās viļņa garums ir apmēram 380—450 nanometri.[1] Gaisma ar nedaudz mazāku viļņa garumu nekā violetajai krāsai, tomēr lielāku viļņa garumu kā rentgenstariem un gamma stariem, ir ultravioletais starojums, un tas cilvēka acij nav redzams.
Violetā krāsa gleznotāju izmantotajā krāsu aplī atrodas starp zilo un purpursarkano krāsu.
Heksadecimālajā sistēmā violetā krāsa tiek pierakstīta kā #8F00FF, bet RGB sistēmā — (143, 0, 255).
Saskaņā ar aptaujām, kas tikušas veiktas Eiropā un ASV, violetā krāsa visbiežāk tiek saistīta ar ekstravaganto, individuālismu, neskaidrību, netradicionālo un mākslīgo.[2]
Nosaukumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sarkani zilu, zili sarkanu, sārti zilu vai zili sārtu krāsu apzīmējošie nosaukumi „violets” un „lillā” latviešu valodā ienākuši vien 19. un 20. gadsimta mijā. Pirmo reizi īpašības vārds „violets” atrodams Jēkaba Dravnieka 1906. gada „Svešu vārdu grāmatā” (violets ‘iezils, zils kā vijolīte’), bet pirmā vārdnīca, kurā atrodams „lillā”, ir Kārļa Kristiāna Ulmaņa un Gustava Bražes 1880. gada vācu—latviešu vārdnīca (lila ‘sarkani zils, lila’).[3] Vārds cēlies no franču valodas vārda lilas (= ceriņu krāsa).
Pirms tiem latviešu valodā jau pastāvēja šādu krāsu apzīmējums — mēļš, kas reģistrēts jau 17. gadsimta sākumā un vidū Georga Manceļa un Jāņa Langija vārdnīcā, kur minēts kā apzīmējums gan tumši zilai, gan violetai krāsai.[3]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ J. W. G. Hunt. Measuring Color. Ellis Horwood Ltd, 1980. ISBN 0-7458-0125-0.
- ↑ Survey results reported in Eva Heller (2000), Psychologie de la couleur: effets et symboliques (pp. 160–176)
- ↑ 3,0 3,1 Anitra Roze (2010). "Adjektīvu violets un lillā semantika un lietojums latviešu valodā". Linguistica Lettica (Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūts) (19. izdevums): 50. lpp. ISSN 1407–1932.
 | Šis raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |