Kārlis Linnejs[1] (zviedru: Carl von Linné, latīņu: Carolus Linnaeus; dzimis 1707.gada 23.maijā, miris 1778.gada 10.janvārī) bija zviedru dabaszinātnieks, botāniķis, zoologs un ārsts, kurš ieņem izšķirošu vietu bioloģijas vēsturē kā mūsdienu sistemātikas un taksonomijas pamatlicējs. Pēc 1761. gada viņš lietoja arī muižnieka titulu von Linné.[2] Linnejs tiek plaši dēvēts par taksonomijas tēvu, jo viņa darbi radikāli mainīja veidu, kā dzīvie organismi tiek aprakstīti, klasificēti un nosaukti, ieviešot vienotu un starptautiski lietojamu zinātnisko valodu. Linneja nozīmīgākais ieguldījums ir binārās nomenklatūras ieviešana — sugu nosaukšanas sistēma, kur katras sugas zinātniskais nosaukums sastāv no divām daļām, tas ir, ģints nosaukuma un sugas epiteta, piemēram, Homo sapiens.[2] Šī pieeja tika konsekventi īstenota viņa darbos, īpaši Systema Naturae, un sasaistīta ar hierarhisku klasifikāciju, iedalot organismus valstīs, klasēs, kārtās, dzimtās, ģintīs un sugās. Linnejs uzsvēra morfoloģisko pazīmju nozīmi un loģisku, salīdzināmu struktūru dabas daudzveidības aprakstā, cenšoties aptvert visu dzīvo dabu vienotā sistēmā.
Linneja ietekme uz mūsdienu bioloģiju ir ilgstoša un fundamentāla. Lai gan taksonomija kopš 18. gadsimta ir būtiski attīstījusies, īpaši pēc evolūcijas teorijas un molekulārās bioloģijas ienākšanas, Linneja ieviestā nosaukumu sistēma joprojām veido bioloģiskās nomenklatūras pamatu. Nomenklatūras kodeksos par atskaites punktiem noteikti arī konkrēti viņa darbi, tas ir, botānikā par sākumpunktu kalpo Species Plantarum (1753),[3] bet zooloģijā — Systema Naturae 10. izdevums (1758). Šie principi tiek izmantoti botānikā, zooloģijā, mikrobioloģijā un paleontoloģijā, nodrošinot precīzu zinātnisko saziņu visā pasaulē. Tādējādi Kārlis Linnejs ir viens no nozīmīgākajiem dabaszinātniekiem zinātnes vēsturē, kura idejas noteica bioloģijas attīstības struktūru līdz pat mūsdienām.
Kārlis Linnejs piedzima 1707.gada 23.maijāRoshultas (Råshult) ciemā, Smolandes provincē, Zviedrijas dienvidos (mūsdienās Krūnuberjas lēnē) luterāņu mācītāja ģimenē. Viņa tēvs Nīlss Ingemaršons Linnejs (Nils Ingermarsson Linnaeus) bija Stenbruhultas draudzes vikārs, bet māte bija Kristīna Brodersonija. Kārlis bija vecākais bērns ģimenē. 1709. gadā ģimene pārcēlās uz Stenbruhultas mācītājmāju, kur tēvs ierīkoja dārzu un audzēja arī Zviedrijas klimatam neparastus augus, tostarp no Vācijas ievestus. Šī vide tiek uzskatīta par vienu no nozīmīgākajiem priekšnoteikumiem Linneja agrīnajai interesei par augiem. Jau bērnībā Linnejs tika iepazīstināts ar augu nosaukumiem un to sakārtošanu, un viņu īpaši saistīja augu daudzveidība un nosaukumu sistēmiskums. Septiņu gadu vecumā viņš sāka mācīties pie privātskolotāja. 1716. gadā uzsāka mācības Vekšē (Växjö), vēlāk periodiski atkal turpinot izglītību privāti. 1724. gadā Linnejs iestājās ģimnāzijā. Skolas gados viņš arvien vairāk pievērsās dabas novērojumiem un botānikai, nereti atstājot novārtā klasiskās valodas, teoloģiju un citus priekšmetus, kas tajā laikā tika uzskatīti par akadēmiskās karjeras pamatu. Vecāki sākotnēji bija iecerējuši, ka viņš kļūs par garīdznieku, taču Linneja intereses virzījās citā virzienā.
Izšķirošu atbalstu agrīnajā izglītības posmā sniedza ārsts un skolotājs Johans Rotmans, kurš Linneju iedrošināja nodarboties ar botāniku, deva papildu zināšanas un ieteica turpināt studijas universitātē. Linneja aizraušanās ar augu vākšanu, novērošanu un klasificēšanu jau šajā posmā liecināja par spēju saskatīt likumsakarības dabas daudzveidībā. 1727. gadā Linnejs uzsāka medicīnas studijas Lundas Universitātē, bet jau 1728. gadā pārgāja uz Upsālas Universitāti, ko uzskatīja par piemērotāku vietu, lai paralēli medicīnai padziļināti apgūtu botāniku. 18. gadsimtā botānika tika uzskatīta par būtisku medicīnas sastāvdaļu, jo īpaši ārstniecības augu izpētē, tādēļ medicīnas un dabaszinātņu izglītība bija cieši savstarpēji saistīta.
Upsalā Linneja izglītība un zinātniskā izaugsme lielā mērā balstījās uz pašstudijām un mentoru atbalstu. 1729. gadā būtiska nozīme bija iepazīšanās ar Olofu Celsiju, kura plašā bibliotēka nodrošināja pieeju nozīmīgiem zinātniskiem avotiem. Vēlāk Linnejs demonstrēja botāniku Upsālas Universitātes botāniskajā dārzā un dzīvoja pie Olofa Rudbeka jaunākā, kas ļāva apvienot teorētiskās studijas ar praktisku darbu. Šajā periodā viņš nostiprināja pamatus anatomijā, fizioloģijā un medicīnā, vienlaikus attīstot sistemātisku augu pasaules izpēti un klasifikācijas interesi, kas kļuva par viņa turpmākās zinātniskās darbības kodolu.
1735. gadā viņš pabeidza Harderveikas Universitāti un izdeva savu pirmo izdevumu Systema Naturae, kurā sāka aprakstīt dzīvās radības. Šo gadu laikā viņš sarakstījās un satikās ar citiem ievērojamākajiem Eiropas botāniķiem un turpināja pilnveidot savu klasificēšanas shēmu. Linnejs turpināja pārstrādāt savu darbu Systema Naturae, kura bija izaugusi no niecīgas brošūras par vairāk sējumu izdevumu. Viņam tika sūtīti aizvien jauni augu un dzīvnieku eksemplāri no visām pasaules vietām.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kārlis Linnejs.
