Lokāma valoda

Lokāma jeb fleksīva valoda ir valoda, kurā gramatiskās vārdu kategorijas un sintaktiskās attiecības pamatā ir izteiktas ar galotnēm. Pie lokāmajām valodām pieder indoeiropiešu un semītu valodas.

No indoeiropiešu valodām īpaši bagāta un daudzveidīga fleksija (galotņu sistēma) ir sanskritam, sengrieķu, latīņu, baltu valodām − lietuviešu un latviešu, kā arī slāvu valodām. Tādās valodās, kā angļu, franču, vārdu locīšanas sistēma jau ir ievērojami reducējusies.

Lokāmajās valodās vairākas gramatiskās kategorijas var tikt izteiktas ar vienu un to pašu galotni (piemēram, latv. "valodai" – galotne "ai" izsaka gan vienskaitli, gan datīva locījumu), bet vienas tās pašas gramatiskās kategorijas var tikt izteiktas ar dažādām galotnēm (piemēram, "valodai", "eglei", "naktij" - galotnes "ai", "ei" un "ij" izsaka gan vienskaitli, gan datīva locījumu). Morfēmas vārdā var apvienot gan gramatisko, gan fonētisko atspulgu. Piemēram, tikai salīdzinot vienskaitļa nominatīva formas "ūdens", "akmens", "zibens" ar citiem līdzīgiem vārdiem, var izšķirt galotni "–ens". Tādos vārdos, kā "knislis", "kāpslis" nav viegli identificēt arī piedēkļus.

Lokāmajās valodās pastāv arī t.s. iekšējā fleksija jeb nefonētiskā līdzskaņu un patskaņu mija (piemēram, latv. "līt – liet – laistīt").

Skatīt arī

• Aglutinējoša valoda
• Inkorporējoša valoda
• Analītiska valoda
• Izolējoša valoda