Morfēma

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Morfēma (grieķu: morphē ‘veids, forma’)[1] ir mazākā valodas vienība, kurai tai pat laikā ir derivatīva (t. i., vārddarināšanas), leksiska (vārda nozīmes radīšanas) vai gramatiska (gramatisko kategoriju izteikšanas) nozīme. Dalot morfēmu, zustu tās jēga un tiktu iegūtas zemāka līmeņa vienības — fonēmas.[2] Morfēmas ir mazākie segmenti morfoloģijā. Morfēmas pašas par sevi apskata morfoloģijas apakšnozare morfēmika.[1]

Morfēma, morfs un alomorfs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Morfēmas jēdziens ir zināmā mērā abstrakts,[2] morfēmas reālu, fonētisku īstenošanos sauc par morfu,[3][4] savukārt vienai morfēmai atbilstošu dažādu variantu kopas locekli sauc par alomorfu. To var ilustrēt ar sekojošu numurētu teikumu un vārdu uzskaitījumu, kur morfēma izcelta treknrakstā un atdalīta ar defisi:

  1. rak-t
  2. es rok-u ar lāpstu
  3. sniegt rok-u
  4. roc-iņa
  • 1./2. un 3./4. ir divas dažādas morfēmas, nav svarīgi tas, ka šo divu morfēmu alomorfi 2. un 3. ir homofoni,[a] tas nemaina to piederību divām dažādām morfēmām;
  • 1., 2., 3. un 4. ir morfi, jo morfs ir jebkura morfēmas reāla manifestācija;
  • 1. un 2. ir pirmās uzskaitītās morfēmas alomorfi, savukārt 3. un 4. ir otrās uzskaitītās morfēmas alomorfi.

Morfēmas, morfa un alomorfa attiecības ir līdzīgas fonēmas, fona (jeb valodas skaņas) un alofona attiecībām fonoloģijā,[7] kur fons pats par sevi ir jēdzieniski nenozīmīgs, taču fonoloģiski kontrastēt spējošai vienībai — fonēmai — atbilst noteikta fonu kopa, ko sauc par alofoniem.

Piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Vārdi ir homofoni arī pēc intonācijas — arī 3 intonāciju sistēmā: [rùoku],[5] [rùoka],[6] lejaslatviešu 2 intonāciju sistēmā abi tiktu, visticamāk, realizēti ar lauztu intonāciju.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Vulāne 2015, 138. lpp.
  2. 2,0 2,1 Vulāne 2015, 139. lpp.
  3. «What is a morph?». SIL International. Skatīts: 2016-01-16.
  4. Vulāne 2015, 140. lpp.
  5. Karulis 2001, 737. lpp.
  6. Karulis 2001, 763. lpp.
  7. «Comparison of morpheme-morph-allomorph and phoneme-phone-allophone». SIL International. Skatīts: 2016-01-16.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Vulāne, Anna (2015). Nītiņa, Daina; Grigorjevs, Juris. red. "Morfēmika". Latviešu valodas gramatika (Rīga: LU Latviešu valodas institūts): 138.—146. lpp. ISBN 978-9984-742-77-9.
  • Konstantīns Karulis. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. Rīga : Avots, 2001. ISBN 9984-700-12-7.