Studēja Budapeštā, kur sadraudzējās ar Mihāju Babicu. Sabo nepabeidza studijas. 1921. gadā, neilgi pēc tam, kad apprecējās, sāka strādāt literārajā periodikas izdevumā Az Est. Viņš tur strādāja līdz 1944. gadam. No 1927. līdz 1928. gadam viņš bija periodiskā izdevuma Pandora dibinātājs un redaktors.[1]
Dzeja pirmoreiz publicēta 1922. gadā, žurnālā Nyugat ("Rietumi"). Tajā pašā gada iznāca pirmais dzejoļu krājums Föld, erdő, Isten ("Zeme, mežs, Dievs"). Pavisam kopā publicējis desmit dzejas krājumus. Vairāki viņa dzejoļi tika rakstīti viņa bērniem, savukārt citos dzejoļos viņš atceras pats savu bērnību. Nodarbojās arī ar pasaules klasiskās literatūras tulkošanu ungāriski.
Sabo karoja 2.pasaules karā. 1942. gadā pievienojās Europäische Schriftstellervereinigung (Eiropas Rakstnieku līgai), kuru dibināja Jozefs Gebelss. Sabo kļuva par Eiropas Rakstnieku līgas ungāru sekcijas priekšsēdētāju un publicēja rakstus organizācijas žurnālā Europäische Literatur (Eiropas literatūra). Tas noveda pie tā, ka viņš tika uzskatīts par labējo, un pēc kara tika atstāts ārpus kultūras dzīves, varēja publicēt tikai tulkojumus, nevis savus darbus. Viņa nozīme tika atzīta tikai īsi pirms viņa nāves, kad viņš saņēma Lajoša Košuta balvu (nosauktu par godu Lajošam Košutam. Sabo nomira 1957. gada 3.oktobrī no sirdslēkmes.
.svg){kind=small}
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Lērincs Sabo.