Mana cīņa

"Mana cīņa"
Autors(-i)	Ādolfs Hitlers
Valsts	Vācija
Valoda	vācu
Izdevējs	Eher Verlag
Izdota	1925. gada 18. jūlijs
Lappuses	720
Nākamā	Zweites Buch

"Mana cīņa" (vācu: Mein Kampf) ir bijušā Vācijas diktatora Ādolfa Hitlera sarakstīta grāmata, kurā autobiogrāfiski elementi tiek kombinēti ar nacisma ideoloģiju. Pirmais grāmatas sējums tika izdots 1925. gadā, bet otrais — 1926. gadā. Vēl pirms Otrā pasaules kara sākuma parādījās tulkojumi angļu, franču, krievu un citās valodās, tika pārdoti aptuveni 500 000 tulkoto eksemplāru.

Grāmatu Hitlers sāka rakstīt cietumā, kur deviņus mēnešus bija ieslodzīts pēc 1923. gadā notikušā neveiksmīgā Alus puča, kurā viņš centās sagrābt varu valstī. Grāmatā Hitlers pauda uzskatus par to, ka Vācijai ir vajadzīgs labs līderis, liela armija, pašpietiekamības ekonomika, no valsts jāizskauž ebreji, kā arī jāapspiež komunisms.

Pēc nacistu sagrāves Otrajā pasaules karā "Mana cīņa", aizbildinoties ar to, ka tā pauž nacistisko ideoloģiju, vairākās Eiropas valstīs tika aizliegta, lai gan pēc kāda laika aizliegums lielākoties tika atcelts.

Kad Latvija pēc Trešās atmodas bija atguvusi savu neatkarību, šī grāmata tika izdota arī latviešu valodā.

Saturs

Pirmā daļa. Atmaksa

1. Tēva mājās
2. Vīnes gadi – mācības un mokas
3. Vispārējās politiskās pārdomas Vīnes periodā
4. Minhene
5. Pasaules karš
6. Kara propaganda
7. Revolūcija
8. Mana politiskās darbības sākums
9. Vācijas strādnieku partija
10. Vācijas katastrofas patiesie iemesli
11. Tauta un rase
12. Vācu nacionālsociālistiskās strādnieku partijas attīstības sākuma periods

Otrā daļa. Nacionālsociālistiskā kustība

1. Pasaules uzskats un partija
2. Valsts
3. Iedzīvotājs un pilsonis
4. Personības princips un tautas valsts
5. Pasaules uzskats un organizācija
6. Mūsu darba pirmais posms. Dzīvās runas nozīme
7. Mūsu sadursmes ar sarkano fronti
8. Spēcīgākie ir visvairāk stipri ar savu neatkarību
9. Domas par šturma vienību nozīmi un organizāciju
10. Federālisms kā maskēšanās
11. Propaganda un organizācija
12. Arodbiedrību problēma
13. Vācijas ārpolitika pēc kara
14. Austrumu orientācija
15. Smagā situācija un tiesības

Pamatidejas

Grāmata atspoguļo idejas, kuru īstenošana kļuva par Otrā pasaules kara iemeslu. Hitlers izmantoja galvenās tēzes, kas bija populāras tajā laikā, par „ebreju draudiem” un ebreju monopolu pasaules varas pārņemšanā. Piemēram, tiek apgalvots, ka starptautiskā valoda esperanto var kļūt par daļu no ebreju sazvērestības.

No grāmatas var uzzināt arī sīkākas detaļas par Hitlera bērnību un to, kā veidojās viņa politiskie uzskati. Tā, dzīvojot Austroungārijā, viņš nošķir vācu nacionālismu no austriešu „Habsburgu” patriotisma, dodot priekšroku pirmajam. Lielu apdraudējumu vācu kopienai Austroungārijā viņš saskatīja šīs valsts „slāviskošanā”, kur slāvu centri (Laibaha, Lemberga, Prāga) kļuva arvien spēcīgāki, bet Austrijas vācieši pakāpeniski zaudēja savas pozīcijas. Šajā kontekstā viņam izveidojās negatīva attieksme pret parlamentārismu un sociāldemokrātiju, kas nespēja aizstāvēt vācu minoritāti. Turklāt Hitlera antisemītisms pastiprinājās ar to, ka ebreju īpatsvars Austrijas sociāldemokrātijas līderu vidū bija augsts, bet sociāldemokrātiskā avīze galvenokārt bija ebreju rokās. Tieši ebreju sociāldemokrātijas nodevību Hitlers uzskatīja par iemeslu Vācijas impērijas un Austroungārijas zaudējumam Pirmā pasaules karā. Viņš arī uzskatīja Veimāras Republiku par „ebreju demokrātisko impēriju” (Das jüdisch-demokratische Reich). Tikmēr Hitlers ar lielu simpātiju izturējās pret arodbiedrībām, uzskatot, ka tās var kļūt par instrumentu nācijas atveseļošanai. Liela uzmanība tiek pievērsta propagandai kā masu manipulācijas līdzeklim, vēršoties nevis pie to prāta, bet pie to jūtām.

Bērnībā Hitlers uzskatīja, ka ebrejus var atšķirt tikai pēc reliģiskās piederības, turklāt rasu ziņā liela daļa ebreju bija sajaukušies ar Eiropas tautām. Hitlers arī atzīst, ka agrīnajos gados viņš neizjuta naidu pret ebrejiem, lasot antisemītisko literatūru, viņš pamanīja daudz novecojušu viedokļu un nezinātnisku argumentu. Vēlāk viņš mainīja savu viedokli un sāka saskatīt skaidru etnisko un ideoloģisko atšķirību starp vāciešiem un ebrejiem.

Viens no svarīgākajiem Hitlera nacionālsociālisma ideoloģijas punktiem bija pretoties marksismam, ko viņš asociēja ar ebrejiem. Grāmatā bieži sastopami apvainojumi marksisma adresē ar argumentu, ka šī ideoloģija kalpo kā instruments ebreju rokās, lai iznīcinātu visu cilvēces, šajā gadījumā „āriešu”, kultūru ar mērķi iegūt pasaules varu pār visu cilvēci. Kā pierādījums marksisma izplatītāju etniskajam sastāvam tiek minēts arguments par ebreju izcelsmi sociāldemokrātisko brošūru autoriem, kuras Hitlers jaunībā pirka, lai pētītu sarkano ideoloģiju. Tāpat, pēc Hitlera domām, marksisms noraida cilvēka individualitāti un personības lomu kultūras attīstībā, jo tieši atsevišķi cilvēki ir galvenie vēsturisko procesu virzītājspēki, un tā vietā rada vienveidīgu cilvēku masu. Marksisms arī apstrīd tautības un rases nozīmi, kas, pēc Hitlera domām, atņem visu pamatojumu tā pastāvēšanai un tā radītajai kultūrai.

Grāmatas pirmās daļas XI nodaļa skaidri izsaka Hitlera rasistisko pasaules uzskatu, kas iedala cilvēkus pēc izcelsmes. Rases atrodas cīņā par eksistenci, un to sajaukums ir postošs. Par augstāko rasu Hitlers uzskatīja „āriešus”, kas sastāvēja no ģermāņu un romāņu elementiem. Šīs rases izšķirošā iezīme ir gaiša ādas krāsa. Tās augstais stāvoklis ir saistīts ar to, ka zinātne, tehnika un māksla esot vienīgi šīs rases radošais produkts.

Hitlers par „āriešu” pretstatu uzskatīja ebrejus: ja „āriešus” raksturo ideālisms un pašaizliedzība, tad ebrejus raksturo egoisms un pašsaglabāšanās instinkts. „Mīts” par ebreju īpašajiem talantiem balstās uz uzskatu, ka ebreji prot uzkrāt un reproducēt citu tautu kultūru, neesot savai.

IV nodaļā otrajā daļā Hitlers aizstāj parlamentārismu ar vadonības principu, kad visu lemj nevis vairākums, bet viens cilvēks, kas atrodas dažādos „tautas valsts” (Der völkische Staat) līmeņos. Parlamentārismam raksturīgie elementi tiek saglabāti, bet tiem ir palīga, konsultatīva loma vadītāja (fīrera) priekšā. Tādējādi masu, vairākuma un skaita graujošajai pārākumam pretstatīta indivīda pārākums un atbildība. Parlamenta sistēmas problēma, pēc Hitlera domām, ir tā, ka nav konkrētas atbildīgas personas par to vai citu politisku lēmumu, ko pieņem kāda personu grupa.

VII nodaļā otrajā daļā Hitlers izskaidro nacistu simbolikas nozīmi.

Hitlers raksta arī par gaidāmo karu, pamatojot to ar nepieciešamību paplašināt dzīves telpu. Pēc viņa domām, vislielāko apdraudējumu Vācijai rada Francija, kurai, no vienas puses, jau bija pieredze ar atdalīšanos (Elzasa-Lotringa) un vācu zemju okupāciju (Napoleona I laikā), bet, no otras puses, tā īsteno iekšpolitiku, kas veicina rasu sajaukšanos.

Hitlers uzskatīja Krieviju vairāk par teritorijas paplašināšanās telpu, kuras valsts kodols kādreiz bija vācu elementi, kas tika izspiesti vai iznīcināti ebreju valdīšanas laikā pēc boļševiku revolūcijas.

Ārējās saites

• "Mana cīņa" latviski
• "Mana cīņa" vāciski
• "Mana cīņa" angliski Arhivēts 2019. gada 5. janvārī, Wayback Machine vietnē.
• "Mana cīņa" krieviski