Grāmata ir neperiodisks iespieddarbs kodeksa formā ar muguriņā sastiprinātām lapām. Lapu daudzums ir ne mazāks par 3 iespiedloksnēm, tas ir 48 lappuses. Mūsdienās grāmatu lapas izgatavo no papīra. Parasti grāmata ir pabeigts teksts, kas izteikts ar rakstu zīmēm vai attēliem.
Jēdziensgrāmata latviešu valodā cēlies no sengrieķuvalodas. Sākotnēji par grāmatu uzskatīja tikai un vienīgi Svētos rakstus, lai gan vārds grāmata nozīmēja arī mācēšanu rakstīt, lasītprasmi un zināšanas kopumā.
Termins grāmata ir saistīts arī ar lapu tīstokli, vārdu grāmata var attiecināt arī uz dažiem senajā pasaulē tapušajiem literārajiem darbiem, piemēram, seno ēģiptiešuMirušo grāmatu un Bībeli.
Kopš 15. gadsimta jēdzienu grāmata uztver tāpat kā mūsdienās, kā iespieddarbu kopumu.
Manuskripti jeb rokraksta grāmatas bija pirmās, kas parādījās. Tās pastāvēja vēl ilgi vienlaikus ar iespiestajām grāmatām. Vairums viduslaiku rokraksta grāmatu ir tapušas klosteros un visbiežāk tās bija dažādi noraksti, klosteros tika izveidotas pat īpašas telpas pārrakstīšanai — skriptoriji. Grāmatu tapšanā bija iesaistīti daudzi cilvēki, no kuriem galvenie bija skriptors — galvenā teksta pārrakstītājs, rubrikators — iniciāļu un svarīgāko tekstu iezīmētājs un iluminators — iniciāļu izzīmētājs un ilustrators. Bugundiešu skriptors 15. gadsimtāĻoti svarīga bija arī lapu — pergamenta izveide. Tā kā lapas veidoja no teļu ādām, kam bija samērā līdzīgs izmērs, bet kuras bija dārgas, svarīgi bija aizņemt pēc iespējas vairāk vietas. Izveidojās standarta izmērs — pilnu formātu sauca par foliantu, vienreiz locītu par folio, nākamo — oktāvu. Lapas izmēri veidojās pēc zelta griezuma proporcijas.
Inkunābulas lappuse, Bernhard von Breydenbach, sanctae peregrinationes Mainz: Erhard Reuwich 11. Februar 1486
Inkunābulas — grāmatas, kas izdotas grāmatu iespiešanas pirmajā posmā, līdz 1500. gadam. Tās sākumā ļoti atgādināja rokraksta grāmatas, iniciāļus un sākumā arī ilustrācijas iezīmēja ar roku, vēlāk kokgriezuma ilustrācijas tiek tikai iekrāsotas ar roku. Burtu formas un teksta iekārtojums vēl ilgi saglabāja rokraksta tekstu tradīcijas. Taču līdz pat 19. gadsimtam grāmatu iespiešana un iesiešana bija nošķirtas darbības, grāmatas pārdeva neiesietas un grāmatas jaunā īpašnieka pienākums bija rūpēties, lai tās tiktu iesietas. Pastāvēja arī noteikti noteikumi, kā iesiet inkunābulas — ar ādu apsisti koka vāki, ar apkalumiem, slēdzenēm un ķēdi, kas saista grāmatu pie plaukta vai lasāmpults, kas pierāda, ka vēl arvien grāmatas mantiskā vērtība bijusi ievērojama.
Paleotipa lappuse — Johannes Geiler von Kaysersberg: Navicula sive Speculum fatuorum. Straßburg, 1510
Paleotipi — grāmatas, kas izdotas no 1501. līdz 1550. gadam. Pamazām grāmatnieki sāka iet citus ceļus, tomēr tas notika reti. Viens no šādiem piemēriem ir atkāpšanās no iesējuma tradīcijām — zuda masīvie apkalumi un ķēdes, radās daži īpatnēji iesējumi. Veidojās arī jauni izdevumu tipi — polemiskas ievirzes raksti, pamfleti. Tomēr grāmatas vēl arvien saglabāja savu krāšņumu, to bagātīgās ilustrācijas bija mākslas darbi, lai arī tie tapa iespiežot, kokgrebuma tehnikā.
Iespieddarbi — pastāv vairāki mūsdienu iespieddtehnikas veidi, tos vieno iespēja ātri pavairot tekstu lielos daudzumos.
Pastāv vairāki veidi, kā klasificēt grāmatas pēc to satura. Vienkāršākais dalījums ir dalījums daiļliteratūrā un specializētā literatūrā. Taču tas ir pārāk izplūdis un neizsakošs dalījums. Tālāk grāmatas tiek iedalītas, sadalot abus galvenos tipus apakštipos.
Taču tikpat labi daiļliteratūru var iedalīt arī pēc mērķorientētās grupas — bērnu, pusaudžu un pieaugušo literatūra.
Specializētā literatūra ir ļoti daudzveidīga un to nav viegli klasificēt viennozīmīgi. Nosacīti varētu iedalīt reliģiskā, dažādu zinātņu nozaru, populārzinātniskā literatūrā.
Grāmattirgotāja Gotfrīda Ginceļa Jelgavā iespiestais 1709. gada Kurzemes kalendārs.
Pirmais zināmais kristiešu misionārs Austrumbaltijā bija islandietisTorvalds Kodransons, saukts Ceļotājs (Þorvaldr Koðránsson inn víðförli, ap 950—1002). Viņam jau 985. gadā Bizantijas imperators Bazilejs II (Βασίλειος) izsniedza "grāmatu", saskaņā ar kuru Torvaldu iecēla par Konstantinopoles pilnvaroto sūtni pie rūsu ķēniņiem.
1524. gada 6. martā pēc Rīgas rātes locekļa Paula Dreilinga norādījumiem mācītājam Nikolajam Rammam nodeva pirmās grāmatas, lai tās tiktu lietotas un kalpotu vispārīgam labumam, Rīgā izveidoja pirmo publisko bibliotēku Latvijā.
1585. gadā izdeva Pētera Kanīzija katoļukatehisma tulkojumu latviešu valodā, kas ir pirmā droši zināmā grāmata latviešu valodā.
1588. gadā izveidoja N. Mollīna tipogrāfiju Rīgā, kas bija pirmā grāmatu spiestuve Latvijā.
1615. gadā izdeva baznīcas rokasgrāmatu, kas ir pirmā Latvijā latviešu valodā iespiestā grāmata.
1676. gadā hercogs Jēkabs Jelgavā izsniedza grāmatu tirgošanas privilēģiju Johanam Gincelim, kurš ir senākais zināmais grāmatnīcas īpašnieks Latvijā.[2]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Grāmata.