1944. gadā Gūtmane gada vecumā kopā ar mātes māsu pēdējā kursējošajā vilcienā dodas bēgļu gaitās uz Vāciju. Viņas māte paliek Jelgavā un pēc kara tiek represēta,[1] tāpēc Gūtmane uzaug šķirti no vecākiem. Viņa beigusi Minsteres latviešu ģimnāziju. No 1966. gada Stokholmas Universitātē studējusi baltu valodas. No 1969. gada Hamburgā studējusi literatūrzinātni un teātra vēsturi.[2] Dzīvojusi Hamburgā, Latviju viņa pirmo reizi atkal apciemo 1988. gadā, bet 1996. gadā pārceļas uz dzīvi Latvijā. Latvijas Rakstnieku savienības biedre kopš 1992. gada.
Pirmā nozīmīgākā literārā publikācija ir dzejoļu kopa žurnāla "Jaunā Gaita" 71. numurā 1968. gadā. Par prozas grāmatas "Tā pati diena" manuskriptu saņēmusi J. Jaunsudrabiņa balvu (1984), par grāmatu "Vēstules mātei" PBLA Kultūras fonda balvu (1998), par Veronikai Strēlertei veltīto grāmatu "Dzīve ir viens vella izgudrojums" saņēmusi Literatūras gada balvas speciālo balvu (2012). Atdzejojusi vācu valodā Māra Čaklā grāmatas "Blūzs alejas galā" (2000) un "Desmit mīlas dziesmas Rīgai" (2001), Aleksandra Čaka, Vizmas Belševicas, Imanta Ziedoņa, Veronikas Strēlertes, Amandas Aizpurietes, Ulža Bērziņa un citu latviešu autoru darbus.
2024. gadā M. Gūtmane saņēmusi Literatūras gada balvu par mūža ieguldījumu latviešu literatūrā.
