Latvijas Rakstnieku savienība

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Latvijas Rakstnieku savienība
Abreviatūra LRS
Izveide 1940
Galvenā mītne Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Priekšsēdētājs Arno Jundze
Tīmekļa vietne www.rakstnieciba.lv

Latvijas Rakstnieku savienība ir profesionāla sabiedriska organizācija.[1] Savienība tika dibināta 1940. gada 26.oktobrī kā Latvijas PSR padomju rakstnieku savienība.[2][1] Šobrīd tās biedri ir Latvijā un ārzemēs dzīvojoši latviešu literatūras darbinieki — dzejnieki, literatūrzinātnieki, prozaiķi u.c. Tāpat savienībā tiek apvienoti Latvijā dzīvojoši cittautu literāti.[1] Savienības galvenie mērķi ir veicināt latviešu literatūras attīstību, kā arī aizstāvēt biedru intereses un tiesības. Latvijas Rakstnieku savienība organizē Dzejas dienas, kā arī piešķir Literatūras gada balvu. Savienībā ir 274 biedri.[3] Tās priekšsēdis ir Arno Jundze.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Savienības nodibināšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas PSR padomju rakstnieku savienības nodibināšanai tika izveidota komisija, kurā ietilpa priekšsēdētājs Jānis Niedre, Vilis Lācis un Žanis Spure, kā arī orgkomitejas sekretārs Jānis Grants, kurš izstrādāja statūtu projektu atbilstoši PSRS pastāvošo profesionālo un ideoloģisko rakstnieku organizāciju statūtu paraugam un Rakstnieku deklarāciju. To 1940. gada 26. oktobrī parakstīja pirmie 13 biedri – Jānis Niedre, Vilis Lācis, Žanis Spure, Andrejs Balodis, Arvīds Grigulis, Jūlijs Lācis, Indriķis Lēmanis, Valdis Lukss, Jānis Plaudis, Rūta Skujiņa, Andrejs Upīts, Jūlijs Vanags, Pāvils Vīlips. Vēlāk viņiem pievienojās vairāki latviešu klasiķi – Pēteris Ērmanis, Kārlis Skalbe, Mārtiņš Zīverts u.c. Daži no viņiem pēc tam no Savienības izstājās.[2]

Tika atjaunota Ulmaņa diktatūras laikā aizliegtā rakstnieku un žurnālistu arodbiedrība – Latvijas PSR rakstnieku un žurnālistu arodbiedrība.[2]

Rakstnieki kara un pēckara laikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Vācijas uzbrukuma Padomju Sociālistisko Republiku Savienībai 1941. gada 22. jūnijā, daļa RS biedru pēc atkāpšanās uz austrumiem iesaistījās Sarkanās armijas sastāvā iekļautajā Latviešu strēlnieku divīzijā: Jānis Grants, Arvīds Grigulis, Anatols Imermanis, Kārlis Krauliņš, Indriķis Lēmanis, Valdis Lukss, Ignats Muižnieks, Fricis Rokpelnis, Meinhards Rudzītis, Andrejs Balodis. Vairums minēto rakstnieku kļuva par laikrakstu „Latviešu Strēlnieks” un „Padomju Strēlnieks” kara korespondentiem. Savukārt Andrejs Upīts, Vilis Lācis, Jānis Sudrabkalns, Anna Sakse, Jānis Niedre, Mirdza Ķempe evakuējās uz Vācijas neieņemto PSRS teritoriju, lai turpinātu literāro darbību.[2]

Kad Sarkanā armija atgriezās Latvijas teritorijā, līdz 1944. gada rudenim no evakuācijas atgriezās arī rakstnieki un kļuva par literārās dzīves noteicējiem un vadītājiem Latvijas PSR. Savienība iekārtojās Kr. Barona ielas 12. namā – agrāko izdevēju Emīlijas un Antona Benjamiņu īpašumā.

1947. gada 12.-14. jūnijā norisinājās RS II kongress; 1954. gada 2.-5. jūnijā -- III kongress.[2] RS darbojās saskaņā ar PSRS RS statūtiem, Latvijas PSR RS biedri automātiski kļuva par PSRS RS biedriem.[2] Sakarā ar to, ka Latvijas pārstāvju īpatsvars PSRS RS bija niecīgs, RS pakļautība vairāk bija formāla. RS valdes sekretāru sarakste ar PSRS RS, sākot ar 1960. gadiem, bija neregulāra. Faktiski RS vadība daudz ciešāk bija saistīta ar Latvijas Komunistiskās partijas Centrālo komiteju.[2]

Organizatoriskā struktūra padomju laikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

RS radošais darbs norisinājās sekcijās: prozas, dzejas, dramaturģijas, kritikas, krievu literatūras un tulkotāju, to darbu vadīja sekretariāts un valde. Sekciju konsultanti lasīja un recenzēja jauno autoru darbus, apsprieda aktuālā literārā procesa jautājumus un iznākušos darbus, diskutēja par mākslinieciskām problēmām. Iknedēļas sekretariāta sēdēs tika apspriesti organizatoriskie jautājumi par rakstnieku radošajiem komandējumiem, atvaļinājumiem un materiālo palīdzību, arī jauno biedru uzņemšanu, kā arī gatavošanos rakstnieku jubilejām un dažādiem literāra rakstura pasākumiem[2].

RS sistēmā ietilpa arī PSRS Autoru tiesību pārvaldes republikas nodaļa un PSRS Literatūras fonda republikas nodaļa, kuras galvenais uzdevums bija rakstnieku sadzīves un materiālā stāvokļa uzlabošana, sniedzot tiem materiālo palīdzību dažādos jautājumos.[4]

RS nauda glabājās Literatūras fondā, no kura līdzekļiem RS biedriem sniedza materiālo palīdzību. Literatūras fondam bija Rakstnieku klubs, kurš organizēja literatūras dienas, svētkus, vakarus, rakstnieku tikšanās ar lasītājiem. 1968. gadā nodibināja īpašu Literatūras propagandas biroju, kas organizēja latviešu un cittautu mūsdienu un klasiskās literatūras propagandas sarīkojumus.

RS pārraudzīja savienības izdevumu žurnāla Karogs un laikraksta Literatūra un Māksla redakciju darbu. No 1956. līdz 1961. gadam RS pārziņā bija arī literārais almanahs krievu valodā Парус, kurš iznāca divas reizes gadā, lai regulāri iepazīstinātu krieviski lasošos ar latviešu padomju literārā procesa aktualitātēm un atzītākajiem darbiem. Tā kā RS valdi neapmierināja almanaha darbība, 1962. gada 25. oktobra sēdē valde nolēma to likvidēt.[2] Bija doma izdot triju Baltijas republiku literāro žurnālu, lai vēstītu par latviešu literatūras norisēm ārpus Latvijas PSR krievu valodā, bet šāds izdevums tā arī netika nodibināts.

RS biedra prestižs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

RS biedra statusam bija būtiska ietekme, jo tiem bija lielākas iespējas publicēt savus darbus. Savienības valde varēja veicināt RS biedru un jauno autoru izglītības iespējas, iesakot autoru Maksima Gorkija Augstākajiem literātu kursiem Maskavā, vai karjeras iespējas.

RS biedra statuss piešķīra vairākas sadzīves un materiālas privilēģijas: ar pabalstiem no Literatūras fonda viņi varēja braukt radošos komandējumos, tostarp uz ārzemēm, saņemt ceļazīmes uz sanatorijām. Viņiem bija lielākas izredzes tikt pie dzīvokļa (šim nolūkam tika nodibināts pat RS dzīvokļu fonds) un vasarnīcas. Rakstniekiem pienācās 25 kv.m radošā platība, kas nozīmēja vienu papildus istabu dzīvoklī. Pie RS biedra privilēģijām pieskaitāma arī atvieglota atļauja vieglās automašīnas iegādei. Kopš 1961. gada maija RS ēkas beletāžā bija atvērta tikai literātiem domāta PSRS Literatūras fonda Latvijas nodaļas poliklīnika, ko vēlāk drīkstēja apmeklēt arī komponisti un kinematogrāfisti.

Vairums literātu strādāja apgādos, periodisko izdevumu redakcijās un kultūras iestādēs, jo bija ļoti maz rakstnieku, kuri varēja atļauties strādāt tikai radošu darbu un nodrošināt sevi ar saņemtajām autoratlīdzībām. RS biedriem jebkurā darba vietā pienācās viena radoša un pilnā mērā apmaksāta brīvdiena nedēļā.

RS valde varēja nodrošināt atsevišķu rakstnieku augstāku sociālo statusu un prestižu sabiedrībā, iesakot kandidātus izvirzīšanai PSRS un LPSR Valsts prēmijām, tāpat arī dažādu apbalvojumu piešķiršanai. RS arī varēja izvirzīt kādu no saviem biedriem par deputāta kandidātu LPSR Augstākās Padomes vēlēšanām.[2]

Loma Atmodā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1988. gada 23. martā Latvijas Rakstnieku savienība izveidoja staļinisma ļaundarību apzināšanas komisiju Jāņa Stradiņa vadībā.

1. - 2. jūnijā Latvijas Rakstnieku savienība un citas radošās savienības Rīgas Kongresu namā organizēja lielu Radošo savienību plēnumu, kurā televīzijas raidījuma "Globuss" politisko notikumu komentētājs Mavriks Vulfsons kā pirmais atklāti nolasīja Molotova—Ribentropa pakta slepenos protokolus un publiskoja Latvijas okupācijas faktu.[5] Tas bija viens no notikumiem, kas ierosināja Atmodas kustības sākumu un Tautas frontes izveidi Latvijā.

RS biroji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Padomju Rakstnieku savienības telpas 1940. gadā atradās Ģertrūdes (toreiz K. Marksa) ielā 6 Rīgā,[6] bet no 1941. gada marta Baznīcas (tolaik Eduarda Veidenbauma) ielā 4, Rīgā.

Pēc Otrā pasaules kara savienībai piešķīra bijušo preses magnātu Benjamiņu māju Krišjāņa Barona ielā 12. Pēc ēkas denacionalizācijas RS nopirka māju Aleksandra Čaka ielā 37, Rīgā, kuru daļēji iznomā citām organizācijām.

Atbalsts radošajiem darbiniekiem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 2018. gada 1. februāra Latvijas Radošo savienību padome sadarbībā ar Valsts kultūrkapitāla fondu īsteno atbalsta programmu radošām personām, kas darbojas arhitektūras, dizaina, teātra, mūzikas, vizuālās mākslas, dejas, literatūras un kinematogrāfijas jomās. Viņi var saņemt stipendijas:

  • profesionālai darbībai, ja radoša persona ir darbspējas vecumā (līdz 63 gadiem) un viņas ienākumi pēdējos 3 mēnešos kopā nepārsniedz 967,50 eiro bruto (75% no minimālās valstī noteiktās mēnešalgas). Stipendijas apjoms ir 430 eiro mēnesī līdz 6 mēnešiem, kopā līdz 2 580 eiro;
  • īslaicīgai pārejošai darba nespējai proporcionāli slimības dienu skaitam (līdz 10 dienām un maksimāli līdz 215 eiro);
  • pensionāriem sadzīves apstākļu nodrošināšanai (īslaicīgai daļējai ārstniecības izmaksu un komunālo maksājumu segšanai). Stipendijas summa ir 430 eiro mēnesī līdz 3 mēnešiem, kopā līdz 1 290 eiro.[7]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 Latvijas enciklopēdija. 4. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2007. 891. lpp. ISBN 978-9984-9482-4-9.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 2,6 2,7 2,8 2,9 «JG286: Madara Eversone. Latvijas Padomju Rakstnieku Savienība». jaunagaita.net. Skatīts: 2018-11-27.
  3. «Latvijas Rakstnieku savienība | www.makslinieki.lv | (LRSP) Radošo savienību profesionālo mākslinieku reģistrs». www.makslinieki.lv. Skatīts: 2018-11-27.
  4. Bērsons Ilgonis. Plecu pie pleca. Veltījums Latvijas Padomju rakstnieku savienības četrdesmitgadei. Rīga: Liesma, 1980. 58. lpp.
  5. Miris Mavriks Vulfsons Diena.lv
  6. «Padomju Latvijas žurnālistu un rakstnieku klubs» (Brīvais zemnieks). 1.09.1940.
  7. «Radošo personu atbalsta pasākumu programma». 2018.g. februāris.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]