Maskarēnu pūces

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Maskarēnu pūces
Mascarenotus
(Mourer-Chauviré, Bour, Moutou & Ribes, 1994)
Rekonstruēta Maurīcijas pūcīte Egretas salā.
Rekonstruēta Maurīcijas pūcīte Egretas salā.
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaPūčveidīgie (Strigiformes)
DzimtaPūces (Strigidae)
ĢintsMaskarēnu pūces (Mascarenotus)
Maskarēnu pūces Vikikrātuvē

Maskarēnu pūces (Mascarenotus) ir izmirusi pūčveidīgo ģints, kuras trīs sugas apdzīvoja Maskarēnu salas Indijas okeāna rietumu daļā.[1] Par tām zināms pēc dažiem dabas pētnieku pierakstiem, viena zīmējuma un atrastajām fosilijām.[2] Ārēji tās līdzinājās ausainajai pūcei, vienīgi Maskarēnu pūcēm kājas nebija apspalvotas. Taču radnieciski bija tuvākas vanagpūcēm (Ninox).[3]

Kopīgās īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Maskarēnu pūces kopumā bija liela auguma pūces, kuru ķermeņa garums bija vismaz 42 cm. Mazākā no visām trim sugām bija Rodrigesas pūce, lielākā Maurīcijas pūce.[4] Arī to kājas bija garas, piemērotas rāpuļu un, iespējams, nelielu putniņu ķeršanai. Maskarēnu pūču skeleta uzbūve ir ļoti līdzīga citām uz salām dzīvojošām pūcēm, piemēram, Puertoriko purva pūcītei (Megascops nudipes) vai Kubas purva pūcītei (Margarobyas lawrencii). Iespējams, tādēļ, ka uz salām pūcēm nebija sauszemes ienaidnieku.[4]

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Katra no ģints trim sugām apdzīvoja vienu no galvenajām Maskarēnu grupas salām:

Izmiršana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Reinjonas suga zināma tikai pēc atrastajām fosilijām un, jādomā, ka izmira drīz pēc kolonizācijas 17. gadsimta sākumā. Reinjonas pūce augumā bija apmēram tikpat liela kā Maurīcijas pūce, bet tās spārni bija īsāki. Garās kājas un īsie spārni liecina, ka pūce spēja medīt un veikli manevrēt starp kokiem biezos mežos.[4]

Rodrigesas suga zināma gan pēc atrastajiem kauliem, gan 1726. gada apraksta. Izzušanas iemesli varēja būt kolonizācijas izraisītās ekoloģiskās izmaiņas, medības un lielā invazīvo žurku populācija. Acīmredzot, izzuda 18. gadsimta vidū.[8]

Maurīcijas pūce bija lielākā no visām ģints sugām. Pirmo reizi pieminēta 1602. un 1606. gadā. Zināma arī pēc atrastajiem kauliem un diviem aprakstiem 1770. un 1836. gadā. Mežu izciršanas un medību rezultātā izzuda ap 1859. gadu.[9]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Zeltainie sikspārņi un sārtie baloži. Džeralds Darels. Zinātne. Rīga. 1981