Maskarēnu salas

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Maskarēnu salas
Mascareignes
Maskarēnu salas
Ģeogrāfija
Maskarēnu salas
Izvietojums Indijas okeāns
Galvenās salas Maurīcija, Reinjona, Rodrigesa
Maskarēnu salas Vikikrātuvē

Maskarēnu salas jeb Maskarēnu arhipelāgs ir salu grupa Indijas okeānā uz austrumiem no Madagaskaras. Galvenās arhipelāgu veidojošās salas ir Maurīcija, Reinjona un Rodrigesa.

Maskarēnām ir īpašs statuss citu arhipelāgu starpā — Maurīcija sākotnēji bija dzīvesvieta nelidojošam putnam dodo, kas kļuvis par simbolu cilvēku darbības rezultātā izmirušajām salu sugām. Pirmie kolonizatori bioloģiski apbrīnojami daudzveidīgajā arhipelāgā apmetās 17. gadsimta sākumā, un kopš tā laika salu vēsturi pavadīja nebeidzams ekoloģisks posts un sugu izmiršana. Tomēr saglabājušies sākotnējie meži joprojām kalpo par patvērumu daudzām endēmām augu un dzīvnieku sugām.

Apraksts un ekoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Reinjonas nacionālais parks klāj aptuveni 42% no salas platības.

Arhipelāgs atrodas aptuveni 700 km uz austrumiem no Madagaskaras. Vulkāniskas izcelsmes Reinjona, Maurīcija un Rodrigesa novietotas izklaidus aptuveni 600 km garā, rietumu-austrumu virzienā. Lielākā no tām ir Reinjona, kuras platība ir 2512 km². Nākamā seko Maurīcija, kas aizņem 1865 km², bet mazākā un visizolētākā ar 104 km² ir Rodrigesa. Maurīciju ieskauj 49, Rodrigesu — 20 nelielas šelfa saliņas. Maskarēnām pieskaita arī Kargadosas-Karahosas salas — sīku koraļļu saliņu grupu 400 km uz ziemeļiem no Maurīcijas, kas stiepjas vairāk nekā 50 km garumā ar kopējo sauszemes platību 1,3 km².

Maskarēnas ir daļa no Maskarēnu plato, kas ziemeļu virzienā stiepjas līdz Seišelu salām. Plato pārklāj vairāk nekā 115000 km² lielu areālu, kuru seklo ūdeņu amplitūda svārstās no 8 līdz 150 m.[1]

Salās ir tropu klimats, kas norāda uz nelielām sezonālām temperatūras izmaiņām. Vasarā (no decembra līdz aprīlim) vidējā gaisa temperatūra ir +30 °C, ziemā (no maija līdz novembrim) ap +25 °C. Kalnu virsotnēs vēsāks, un tur caurmērā temperatūra ir aptuveni +18 °C. Lai arī ātri kūstošs, sniegs tur nav nekas neparasts. Klimatu spēcīgi ietekmē valdošie mitrie dienvidaustrumu vēji ar ikgadējām lietusgāzēm un nokrišņiem, kuru daudzums svārstās no 500 mm sausākos aizvēja rajonos līdz 12 000 mm mitrajās vēja puses nogāzēs Reinjonā. Šāds klimats plaši veicināja mežu augšanu. Gan sākotnējie ziņojumi, gan ekoloģiskie pētījumi ļauj secināt, ka pirms cilvēku ierašanās visas salas pilnībā klāja meži. Izņēmums bija Reinjonas kalni 1900 m augstumā v.j.l., kur tos aizvietoja alpīnie krūmāji.[2][3] Holandiešu flotes admirālis van Varviks kolonizācijas sākumposmā 1601. gadā ziņoja par redzēto Maurīcijā: "Sala ir neapdzīvota un ļoti kalnaina. Augsne ir ļoti akmeņaina bet auglīga, par ko var spriest no daudziem cits pie cita augošiem kokiem, kas ļauj ar pūlēm iet caur mežu. Lielākā daļa koku ir melnkoki. Tāpat tur ir liels skaits palmu, un tās ir ēdamas."

Visaugstākie kalni izvietojušies Reinjonā. Tās galvenā virsotne Piton des Neiges (3070 m) ir augstākā smaile Indijas okeānā. Salīdzinājumā ar to, Maurīcijas (Melnās upes smaile, 828 m) un Rodrigesas (Lemona kalns, 398 m) augstākās spices ir salīdzinoši zemas. Salu reljefu pamatā veido bazaltiska lava, bet Rodrigesā ir arī koraļļu smilšu formētas kaļķakmens platības, kuras vietvietām caurauž alas.

Šādi tēlaini precīzi Maurīcijas un visu Maskarēnu ekoloģiju aprakstīja rakstnieks un dabas pētnieks Džeralds Darels: "Maskarēnu salas, no kurām Maurīcija ir pēc lieluma otrā, atrodas Indijas okeānā uz austrumiem no Madagaskaras. Četrdesmit jūdžu garā un divdesmit platā Maurīcijas sala zaigo miljonos tropu zaļās krāsas toņos, sākot ar spāres zaļumu un beidzot ar rītausmas palso un jaunu bambusa atvašu dzeltenīgi maigo iekrāsu. To visu apvij ziedu varavīksne, kas lielajos kokos lāsmo kā burvju lukturu rinda un noslīd lejup līdz trauslajiem violetajiem fuksiju ziediem, it kā tūkstošiem dienastauriņu būtu sakļāvuši zālē spārnus, kas spēj būt gan zaļi, gan dzelteni, gan saulrieta sārtumā.

Maurīcija ir radīta pasaules rītausmā, kad lielo vulkānu krāteri vēl mutuļoja un izspļāva zemes virspusē uguni un lavu. Zemei krampjos viļņojot, sala tika izspiesta no jūras un pret debesīm; sarkanās klintis kvēloja un kusa, bet cikloni un paisuma viļņi, karstie vēji un lielās lietavas to grauza un gludināja, spēcīgās zemestrīces to drebināja un izveidoja ērmotas kalnu grēdas, sakūla karstās, mīkstās klintis, kā pavārs kuļ olu baltumu, līdz tās sastinga. Tā radās Maurīcijas dīvainie kalni; tie nav diezcik augsti, neviens nepārsniedz 3000 pēdu, bet toties ir tik vienveidīgi kā rūpīgi uzgleznots skatuves dibenplāns. Pēc tam koraļļi, neskaitāmi kā zvaigznes debesīs, izauga aizsargvalnī apkārt salai un izveidoja lagūnu, kas apjoza salu, kā pilskalns apjož cietoksni."

Veģetācijas tipi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Egretas saliņa ir viena no nedaudzām platībām Maurīcijā, kur izskaustas invazīvās augu un dzīvnieku sugas, un iespēju robežās atjaunota sākotnējā ekosistēma.

Salās bija izveidojušies pieci visai atšķirīgi veģetācijas tipi, kuru lielākā daļa kolonizācijas laikā ir iznīcināta. Sausie zemieņu meži bija sastopami sākot no jūras līmeņa līdz 200 m augstumam apgabalos, kur gada nokrišņi caurmērā nepārsniedza 1000 mm. Augājā dominēja palmas (latānijas, orkāna palmas), pandāni un Terminalia bentzoe. Daži šo mežu relikti atlikuši Raundā, Maurīcijas galējos ziemeļos un atsevišķās vietās Reinjonā.

Pussausie sklerofītu meži aptvēra piekrastes apgabalus un teritorijas 360 m augstumā viscaur Maurīcijā un Reinjonā, savukārt Rodrigesā to areāls sniedzās no 200 līdz 750 m salas rietumu nogāzēs, kur nelielas mežu platības saglabājušās līdz mūsdienām. Šajā ekosistēmā nokrišņu daudzums svārstījās no 1000–1500 mm, un tās raksturīgākie veģetācijas pārstāvji bija melnkoki, un citi koki kā Pleurostylia (kokžņaudzēju dzimta), Foetidia (paradīzriekstu dzimta), Olea europaea cuspidata, Dombeya (kakaoaugu dzimta) un dažādas gutaperčas dzimtas sugas (Sideroxylon boutonianum, Mimusops). Kā vienus no krāšņākajiem šīs zonas augiem var minēt endēmos Hibiscus boryanus, Hibiscus fragilis un Hibiscus liliiflorus. Rubiju dzimtas (Zanthoxylum, Coptosperma), Obetia ficifolia un Scolopia heterophylla jauno kociņu lapām ir sarkans dzīslojums, kas vēlāk izzūd. Šāda īpatnība tos pasargāja no izmirušajiem zālēdājiem — Maskarēnu milzu bruņurupučiem, kas spēja atšķirt sarkano krāsu un uztvēra to par indīgu.

Zemieņu lietus meži Maurīcijā auga aptuveni 360 m augstumā un viscaur austrumu zemienēs no 800–900 m, kā arī Reinjonas rietumos no 750 līdz 1100 m, kur lietusgāžu daudzums sasniedza 1500–6000 mm gadā. Šī veģetācijas tipa koku augstums sniedzās līdz 30 m, un šeit plauka un zaļoja Maskarēnās bagātākā augu valsts. Raksturīgākie augi bija gutaperčas dzimtas (Mimusops, Labourdonnaisia, Sideroxylon ģintis), hernandiju dzimtas (Hernandia mascarenensis), asinszāļu dzimtas (Calophyllum) un miršu dzimtas (Syzygium, Eugenia, Monimiastrum) koki; rubiju dzimtas (Gaertnera, Chassalia, Bertiera, Coffea) krūmi, virkne orhideju (Angraecum, Bulbophyllum) un paparžu (Asplenium, Hymenophyllum, Trichomanes, Elaphoglossum) sugas.

Rodrigesai endēmais Hibiscus liliiflorus.

Mākoņu meži novietoti Reinjonā, salas kalnu austrumu nogāzēs starp 800 un 1900 m (ar nokrišņu daudzumu 2000–10000 mm) un rietumu nogāzēs 1100 līdz 2000 m augstumam. Maurīcijā to areāls ir neliels un aptver Montagne Cocotte kalna apkārtni Melnās upes nacionālajā parkā aptuveni 750 m augstumā, kur nokrišņi sasniedz 4500–5500 mm. Šajos mežos valda īpašs mikroklimats — salīdzinājumā ar zemieņu lietus mežu šeit ir mitrāks un vēsāks, bet temperatūras svārstības starp dienu un nakti izlīdzinātākas. Abās salās meži ir zemi, kur to lapotne sniedzas no 6 līdz 10 m. Koku stumbri un zari bagātīgi klāti dažādiem epifītiem — orhidejām, papardēm, sūnām un ķērpjiem. Nepārveidoti mākoņu meži joprojām klāj plašas platības Reinjonā un 2005. gadā aptvēra 44000 ha. Šos mežus raksturo Dombeya ģints un troplauru dzimtas (Monimia, Tambourissa) koki, Psiadia (kurvjziežu dzimta) un Melicope (rūtu dzimta) mazie koki un krūmi. Ekosistēma iekļauj arī plašas monodominantu augu platības — Acacia heterophylla mežus, Erica reunionensis biezokņus un Pandanus montanus paaugstināti mitros pandānu mežus.

Alpīnā veģetācija valda 1800–2000 m augstumā, kur ziemas gadalaikā regulāri veidojas salnas, ar nokrišņu daudzumu 2000–6000 mm. Unikālo tropu joslas kalnu floru veido ēriku (Erica), kurvjziežu (Hubertia, Psiadia, Stoebe passerinoides) un pabērzu dzimtas (Phylica nitida), ar dažām atpazīstamākām endēmām sugām kā Heterochaenia rivalsii (pulkstenīšu dzimta), Eriotrix commersonii (kurvjziežu dzimta) un Cynoglossum borbonicum (skarblapju dzimta). Kalnu virsotnes klāj plašas minerālu platības ar retām endēmu graudzāļu (Festuca borbonica, Agrostis salaziensis, Pennisetum caffrum) un orhideju (Disa borbonica) skupsnām, krūmājiem un maziem Sophora denudata kokiem.

Koraļļu rifi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Maskarēnu salas ieskauj aptuveni 750 km² lielas koraļļu rifu platības. Rodrigesu gandrīz pilnībā apjož piekrastes rifi ar plašām lagūnām un dziļiem kanāliem, turpretim ap Maurīciju izveidojušies pārtraukti piekrastes rifi un nelieli barjeru rifi. Pretstatā tam, Rodrigesas šaurie piekrastes rifi ir ļoti īsi un sastopami vienīgi gar salas rietumu un dienvidrietumu krastu. Aptuveni trešdaļa Maskarēnu rifu izvietojušies gar Kargadosas-Karahosas saliņu sēkļiem, kur dominē koraļļu ģintis Acropora, Porites, Montipora un Pavona. Smilšainās bedrēs vienlaidu audzes veido Halophila sugas (mazlēpju dzimta). Starp koraļļu rifiem īpaši plaši pārstāvētas tādas zivju dzimtas kā Labridae, Pomacentridae, Serranidae un Acanthuridae.

Bioloģiskā daudzveidība un endēmisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Maskarēnu florai un faunai raksturīgs augsts endēmisma līmenis — endēmi ir aptuveni 65% ziedaugu no 960 šī taksona arhipelāgam piederīgajām sugām, ap 65% vaboļu (~1550 sugas) un 90% sauszemes gliemežu (~200 sugas). Endēmisma pakāpe ļoti tuva līdzīgām novērotām grupām Havaju salās un Jaunkaledonijā.

Flora[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Reģiona segsēkļu flora ir labi zināma. Detalizētus Maurīcijas un Reinjonas augāja pētījumus jau 18. gadsimta beigās veica franču dabas pētnieks Filiberts Komersons. Taču Rodrigesas floru pirmo reizi zinātniski apsekoja tikai 1874. gadā, kad, diemžēl, tās liela daļa jau bija iznīcināta. Kargadosas-Karahosas saliņu veģetāciju pamatā veido brikšņi un krūmāji, bet to lielāko daļu klāj koraļļu rifu radītās smiltis.

Visdaudzveidīgākā arhipelāgam piederīgā segsēkļu valsts sastopama Maurīcijā un iekļauj aptuveni 691 sugas, Reinjonā pārstāvētas ap 550 sugas, Rodrigesā — 150 sugas. Atsevišķu salu endēmisms ir augsts un svārstās starp 30% (Reinjona) līdz 39,5% (Maurīcija), un katra sala kalpo par patvērumu lielam skaitam Maskarēniem endēmiem augiem — 47 sastopamas tikai Rodrigesā, 165 — Reinjonā un 273 sugas ir unikālas Maurīcijai. Taču dažas no šīm sugām jau izzudušas, bet lielākā to daļa ir apdraudētas. Salīdzinoši visvairāk endēmo sugu ir izzudušas Rodrigesā (10 sugas jeb 21%), tālāk seko Maurīcija (30 sugas, 11%) un Reinjona (2 sugas, 1,2%). Maurīcijā apdraudēti 82% vietējo augu, Rodrigesā — ap 78%, Reinjonā — 51%.[4]

Vislielākos draudus arhipelāga augājam rada apkārtējās vides izpostīšana, pamatā lauksaimniecības vajadzībām. Gandrīz pilnībā ir izzudusi sākotnējā veģetācija, kas klāja Rodrigesu. Maurīcijā dabiskie meži veido mazāk nekā 2% no salas platības, Reinjonā — ap 30%. Vietējo atlikušo floru apdraud nelielais populāciju skaits un areālu sadrumstalotība. Piemēram, Maurīcijā ir vismaz divas sugas, kurām zināms tikai viens savvaļā saglabājies eksemplārs. Visās salās otrs nopietns apdraudējuma iemesls ir postošā invazīvo dzīvnieku un augu sugu ietekme.

Rāpuļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirms cilvēku ierašanās Maskarēnu salās bija sastopama bagātākā okeānu salu rāpuļu fauna. Procentuāli 94% sauszemes rāpuļu sugu ir endēmas, un vairāk nekā puse no 30 vietējām zinātnei zināmām sugām ir izmirušas pēdējos četros gadsimtos, tostarp visas piecas Maskarēnu milzu bruņurupuču sugas. No trim arhipelāgam endēmām čūsku sugām izdzīvojusi vienīgi Raundas boa. Tikai Maurīcijā un dažās blakus esošajās saliņās mitinās Maurīcijas scinki, visai plaši Maskarēnās pārstāvēta dienas gekonu jeb felsumu ģints. Kargadosas-Karahosas saliņas vairošanās sezonā apmeklē zaļie jūras bruņurupuči. To smilšainie, tropu saules sasildītie krasti ir ideāli piemērota vieta olu dēšanai un inkubācijai.[2][3]

Lai aizpildītu savulaik iznīcināto Maskarēnu milzu bruņurupuču ekoloģisko nišu, Raundas un Egretas saliņās sekmīgi aklimatizēts Aldabras milzu bruņurupucis un Madagaskarai piederīgais starainais bruņurupucis.[5]

Zīdītāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vienīgie Maskarēnām piederīgie zīdītāji ir sikspārņi — mežu izciršanas, nelegālo medību, invazīvo sugu un ciklonu dēļ reti sastopamais Maurīcijas augļēdājsikspārnis, izmirušais Maurīcijas mazais augļēdājsikspārnis un kritiski apdraudētais Rodrigesas augļēdājsikspārnis. Šie augļsikspārņi ir svarīgi apputeksnētāji un sēklu izplatītāji.[3][5][6] Maskarēnās mīt arīdzan divas kukaiņēdāju sikspārņu sugas, kas plaši sastopamas Āfrikas kontinentālajā daļā.

Putni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rekonstruēts dodo Egretā.

Maskarēnu salas kādreiz tika pārstāvētas ar ļoti bagātu putnu valsti, kas iekļāva vairāk nekā 80 sugas, no kurām ap 50 sauszemes sugas bija arhipelāgam endēmas. Lielākā sugu daļa kolonizācijas laikā ir izmirusi, ieskaitot Maskarēnu pūču ģinti, par izmiršanas simbolu kļuvušo dodo, Maurīcijas nakts gārni, sarkano dumbrvistiņu, Rodrigesas solitāru un Reinjonas solitāru. No aptuveni astoņām Maskarēnu papagaiļu sugām izdzīvojis tikai Maurīcijas gredzenkakla papagailis, bet savulaik bagātīgo baložu grupu mūsdienās pārstāv vienīgi sārtais balodis. Vienīgais arhipelāgā izdzīvojušais plēsīgais putns ir Maurīcijas piekūns.

No 17 Maskarēnām endēmām putnu sugām astoņas joprojām sastopamas Maurīcijā, piecas Reinjonā un divas Rodrigesā. Divu sugu — Maskarēnu paradīzes mušķērāja un Maskarēnu salangānas — areāli aptver vairāk nekā vienu salu.[2][3] Arhipelāga piekrastē ligzdo pasaulē plaši izplatītie ūdensputni svītrainais gārnis un ūdensvistiņa.[7]

Jūras putnu kolonijas Maurīcijā koncentrētas neapdzīvotajās saliņās netālu no tās ziemeļu piekrastes — Raundā, Sērpentā, Ganerskveinā, Flatā, Gabriela salā, Pižona klintī. Galvenās šajās ziemeļu saliņās ligzdojošās sugas ir Trindadas vētrasputns, baltastes tropu jūrasputns, sarkanastes tropu jūrasputns, ķīļastes vētrasputns un melnmuguras zīriņš. Baltastes tropu jūrasputns ligzdo arī Maurīcijas cietzemes mežos.

Rodrigesā jūrasputni vairojas Sables (8 ha) un Kokosa saliņās (14,4 ha). Tur ligzdojošās sugas ir baltais zīriņš, brūnais zīriņš, mazais brūnais zīriņš, melnmuguras zīriņš un sārtais zīriņš, kuras veido milzīgas, desmitiem tūkstošu putnu lielas kolonijas. Saliņas apmeklē arī migrējošas sugas, kā līkšņibītis.[8]

Tikai Reinjonas kalnos ligzdo divas salai endēmas vētrasputnu sugas — kritiski apdraudētais Maskarēnu vētrasputns un Barau vētrasputns. Reinjonu vairošanās sezonā izmanto vēl četras jūrasputnu sugas — ķīļastes vētrasputns, Puffinus lherminieri, brūnais zīriņš un baltastes tropu jūrasputns, bet kopumā salu regulāri vai sezonāli apmeklē 41 migrējošā suga. Tā kā septiņām tur pārstāvētām sugām ir ierobežota izplatība, Reinjonas sala ir klasificēta kā endēmo putnu areāls.[7]

Kargadosas-Karahosas saliņu milzīgo jūrasputnu kolonijās putnu skaits tiek lēsts virs miljona, un iekļauj vairākas arī tur ligzdojošas sugas — melnmuguras zīriņu, mazo fregatputnu, lielo fregatputnu, sārto zīriņu, zilsejas sullu.[9]

Bezmugurkaulnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai arī Maskarēnu bezmugurkaulnieku fauna joprojām ir maz pētīta, zināma virkne endēmu sugu. Piemēram, Rodrigesas mitrajos mežos sastopams nemertīntārps Geonenertes rodericana, bet tauriņš Papilio manlius ir endēms Melnās upes aizas nacionālajam parkam Maurīcijā. Bagātīgi pārstāvēta sauszemes gliemežu fauna. No zināmajām 147 vietējām sugām, 95% ir arhipelāgam endēmas. Taču aptuveni viena trešdaļa no tām ir izmirusi.[10]

Jūras fauna[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Maskarēnu plato atrodas Sajas de Malhas banks,— lielākais okeāna banks pasaulē, kas ir nozīmīga vairošanās vieta kuprvaļiem un zilā vaļa mazajai pasugai Balaenoptera musculus brevicauda. Apkārtējie banki ir vieni no pēdējām patvēruma vietām lielākajai lūpzivju dzimtas sugai Cheilinus undulatus.

Sugu atklāšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neraugoties uz vairāk nekā 200 gadus ilgo botāniskās izpētes vēsturi, arhipelāgā joprojām tiek atklātas agrāk nezināmas augu sugas. Tā, 2015. gadā aprakstīja jaunu, Maurīcijai endēmu orhideju sugu Angraecum jeannineanum.[11]

Jauni atklājumi tiek veikti arī bezmugurkaulnieku pasaulē. Piemēram, starp 1990. un 2000. gadu visās trīs salās pētījumu rezultātā konstatēja desmit līdz tam zinātnei nezināmas, Maskarēnām endēmas sauszemes gliemežu sugas, trīs no kļuvām iekļautas jaunās ģintīs.[10]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1601. gada gravīra, kur attēlota agrīno jūrnieku darbība Maurīcijā un salas fauna.

Visas trīs Maskarēnu salas bija zināmas jau agrīnajiem arābu jūrasbraucējiem un tirgotājiem. Šo kuģotāju zināšanas atspoguļojas pirmajās portugāļu sastādītajās kartēs, kurās, daļēji izmainot arābu nosaukumus, Maurīcija dēvēta par Dina Moraze, Rodrigesa — Dina Arobi, bet Reinjona nosaukta par Dina Margabim. Arhipelāgs nosaukts portugāļu jūrasbraucēja Pedro Maskarēna vārdā, kurš to apmeklēja 1512. gadā.

Maurīcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rakstītās ziņas par Maurīcijas salas atrašanās vietu atstāja portugāļu jūrnieki 1500. gadu sākumā. Pirmie salā apmetās holandieši 1638. gadā, kuru kompānija tur izveidoja krājumu atjaunošanas bāzi garām braucošajiem kuģiem. Tāpat holandieši izcirta melnkoku mežus, kuru koksni uzskatīja par labāko pasaulē.

Holandieši oficiāli pameta salu 1710. gadā. Franči formāli to pārņēma savā valdījumā 1715. gadā, taču pirmie kolonisti uz Maurīciju pārceļoja no Reinjonas tikai kopš 1721. gada. Sākotnēji apmetnes bija mazas, un kolonistus gandrīz tūlīt apstāja slimības. Zemkopības mēģinājumus nomāca mērkaķi un žurkas, bet pārceļotājus novārdzināja asiņaini izbēgušo vergu (marrons) uzbrukumi. Aktīva salas apgūšanu un attīstība iesākās pēc 1735. gada, kad gubernators izlēma Francijas koloniālo administrāciju pārcelt no Reinjonas uz Maurīciju.

1810. gadā angļi guva uzvaru cīņā par salu, kas izbeidza franču valdīšanas periodu. Angļu kundzība iezīmēja lauksaimniecības, īpaši cukurniedru audzēšanas nozares attīstību un masveidīgu vietējās dabiskās vides izzušanu uz cukurniedru plantāciju rēķina. Īpaši intensīva mežu izciršana sākās pēc 1842. gada, kad pēc verdzības atcelšanas darbam plantācijās no Indijas sāka ierasties ar līgumu saistītie strādnieki. Mežus turpināja intensīvi izcirst arī 20. gadsimtā, un pat vēl 1970. gados Pasaules Bankas realizētā projekta ietvaros lielāko daļu no atlikušajām endēmām audzēm aizvietoja ar ievērojamām stādīto priežu platībām. 1970. gadā tika izveidots Maurīcijas savvaļas fonds, kas iesāka vienu no sekmīgākajām dabas saglabāšanas programmām pasaulē.[12][13]

Rodrigesa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1708. gada memuāri, kur redzami Rodrigesas kolonisti, bruņurupuči, žurkas, krabji, solitārs un ķirzaka uz palmas stumbra.

Neapdzīvoto salu kā eiropieši 1528. gadā atklāja portugāļi. Holandieši 1601. gadā bija pirmie, kas savās pietiekami zemās laivās spēja šķērsot lagūnu un izsēsties cietzemē. Sākotnēji Rodrigesa kalpoja vienīgi par vietu, kur patverties vētru laikā, kā arī papildināt dzeramā ūdens un gaļas krājumus. Īpaši augsti tika vērtēti milzu bruņurupuči, kas uz kuģu klājiem bez barības un ūdens spēja iztikt vairākas nedēļas. 18. gadsimta beigās sākotnējā, ap 200000 lielā bruņurupuču populācija bija pilnībā izskausta. Medības, mežu izciršana un dedzināšana, kā arī invazīvās sugas kļuva par galveno cēloni arī vismaz astoņu vietējo putnu sugu izmiršanai, bet bioloģiskās daudzveidības izskaušana salīdzinoši nelielajā teritorijā iesākās līdz ar kolonizācijas pirmsākumiem 17. gadsimtā. 18. gadsimta laikā par paradīzi pelnīti dēvētā sala piedzīvoja ekoloģisko bojāeju. 1874. gada salas aprakstā minēts, ka "meži pilnībā izzuduši, saglabādamies reti apmeklētos un visvairāk nepieejamos nomaļu ieleju nostūros."

Pirmais nopietnais mēģinājums kolonizēt salu notika 1691. gadā. Lai nodrošinātu militāru kontroli Indijas okeānā, 1735. gadā francūži dibināja pastāvīgu apmetni. Tomēr vadības trūkums un karstais klimats traucēja tās uzplaukumu. Lai attīstītu lopkopību un lauksaimniecību, francūži Rodrigesā ieveda afrikāņu vergus. Saskardamies ar neilgu pretestību, briti 1809. gadā ieguva kontroli pār Rodrigesu. 1839. gadā tika atcelta verdzība. Jūras zivju pieejamība, briežu medības un mazais iedzīvotāju skaits jau kopš 20. gadsimta sākuma saliniekiem spēja nodrošināja visai pārtikušu dzīvi. Rodrigesu pievienoja Maurīcijai pēc valstiskās neatkarības proklamēšanas 1968. gadā, bet 2002. gadā tā ieguva Maurīcijas autonomā reģiona statusu.

Reinjona[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdzīgi Maurīcijai un Rodrigesai, arī Reinjonu 16. gadsimta sākumā atklāja portugāļu jūrasbraucēji. 1642. gadā ar Franču Austrumindijas kompānijas kuģi no Maurīcijas uz salu pārcēlās franču ieceļotāji, to nodēvējot par Burbonas salu. Līdz ar cilvēkiem tur ieradās liels skaits invazīvo sugu, kas izraisīja masveidīgu vietējo sugu izmiršanu. Sākotnēji sala nepiedzīvoja strauju iedzīvotāju pieaugumu un attīstību, un ap 1685. gadu Burbonu par tirdzniecības bāzi sāka izmantot Indijas okeāna pirāti. Ekonomiskā situācija dramatiski izmainījās pēc 1715. gada, kad tur ieviesa kafijas, kā arī graudu, garšvielu un kokvilnas audzēšanu. Darbam plantācijās izmantoja vergus no Āfrikas un Madagaskaras. 18. gadsimta beigās Franču revolūcijas laikā notika vairāki vergu dumpji. Izbēgušie veidoja savus, no koloniālajām varas institūcijām neatkarīgus ciematus, kurus vadīja demokrātiski ievēlēti vecākie.

Neilgajā angļu valdīšanas laikā starp 1810. un 1815. gadu salā ieviesa cukurniedru plantācijas, bet pēc 1819. gada strauju attīstību piedzīvoja vaniļas audzēšana. Liels skaits balto kolonistu ieradās pārāk vēlu, lai iegūtu īpašumā zemi. Izslēgti no plantāciju sistēmas, viņi pārcēlās uz augstkalnu apgabaliem, kur izveidoja nabadzīgo balto iedzīvotāju slāni. 1848. tika atcelta verdzība, un Reinjonā iebrauca līgumu strādnieki no Austrumāfrikas, Ķīnas un Indijas. Salas tirdzniecības un izaugsmes zelta ēra turpinājās līdz 1870. gadam. Teritorijas ekonomisko kritumu izraisīja konkurējošās cukurbiešu industrijas attīstība Kubā un Eiropā, kā arī Suecas kanāla atklāšana. 1974. gadā no Francijas aizjūras departamenta Reinjona kļuva par Francijas reģionu.

Invazīvās sugas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Audējputns Ploceus cucullatus ir Maurīcijas un Reinjonas salās plaši izplatīta, no Āfrikas ievesta suga.

Invazīvie dzīvnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz 16. gadsimtam jūras braucēji izvairījās apmeklēt Maskarēnas. Agrīnie salu apmeklētāji 17. gadsimta sākumā izlaida savvaļā žurkas, mežacūkas un pērtiķus, savukārt apmetnes sāka veidot šī paša gadsimta vidū, kad komerciālā sāncensība mudināja konkurējošās eiropiešu nācijas aneksēt salas un un tajās apmesties. Arhipelāga ekoloģiju nekad iepriekš nebija skarusi iejaukšanās no malas, un neviena tropu salu ekosistēma pasaulē nepiedzīvoja tik traģisku sugu zaudēšanu un pirmatnējās vides izmaiņas.

Darels rakstīja: "... uz vulkāniskās kripatiņas okeāna vidū lēnām un rūpīgi tika radīta savdabīga un dziļa miera apdvesta pasaulīte. Simtiem, tūkstošiem gadu tā gaidīja nāvējošo uzbrukumu, pret kuru tā bija pilnīgi bezpalīdzīga... Cilvēkiem līdzi, protams, atnāca visi viņa uzticamie pavadoņi: suns, žurka, cūka un pērtiķis. Neticami īsā laika sprīdī izzuda liels pulks vienreizīgu sugu — dodo; lielais melnais nelidojošais papagailis; milzīgas Maurīcijas salas dižbruņrupucis, kuram drīz sekoja Rodrigesas salas dižbruņurupucis; ērmotais putns soliters. Pazuda dugongi, kuru rifos bija milzums, un no unikālās miermīlīgās faunas palika pāri vienīgi saujiņa putnu un ķirzakas. Tiem līdz ar pirmatnējās meža paliekām jāpārdzīvo gaužām grūti laiki. Maurīcijas sala ir ne vien gandrīz visbiežāk apdzīvotais stūrītis uz zemeslodes, bet salā kopā ar suņiem, kaķiem, žurkām un pērtiķiem cilvēkam raksturīgajā neapdomīgajā veidā ir ievazāts vēl daudz kas cits svešs un nepiederīgs. No jauna tur ievesti, piemēram, divdesmit sugu putni, to vidū visur esošais mājas zvirbulis un kāds ļodzīgs strazds."

Ievests slaidais nāvi nesošais mangusts un mazāk kaitīgais, bet salā neiederīgais ezim līdzīgais tenreks no Madagaskaras. Ieviesušies arī sveši augi un koki — pirmatnējo veģetāciju nomāc un izspiež Ķīnas gvajāva, meža avenes, ligustri un lērums citu svešzemnieku."

Arhipelāgā ir ievazāta vismaz 21 zīdītāju, rāpuļu un gliemju suga. Daudzos gadījumos izmiršana var būt saistāma ar kādas īpaši invazīvas sugas ievešanu. Piemēram, daudzi uz zemes ligzdojoši putni pārdzīvoja žurku un mežacūku parādīšanos, bet izzuda pēc kaķu ierašanās. Maurīcijā un Reinjonā pirmās ziņas par kaķiem parādījās drīzumā pēc putnu populāciju samazināšanās vai pazušanas, bet Reinjonā kaķi bija nosaukti par tiešiem izmiršanas vaininiekiem. Maurīcijā 17. gadsimta beigās iedzīvotāju skaits mērāms ar trīszīmju ciparu, un salā bija plašas necaurejamu mežu un mitraiņu platības. Tāpēc maz ticams, ka medības galvenais faktors, kas ietekmēju putnu skaitu. Neraugoties uz liecībām, par sugu izmiršanas būtiskāko faktoru vispārīgi tiek pieminēti 'ievestie plēsēji', nepamatoti uzsverot žurkas. Uz zemes veidotās putnu ligzdas un rāpuļu olas bija pakļautas mežacūku, kaķu un pelēko žurku uzbrukumiem, kamēr kokos dzīvojošie putni bija mērkaķu un melno žurku mērķis. Mazais Āzijas mangusts parādījās salā 1900. gadā, kas bija pārāk vēlu, lai ietekmētu vietējo putnu populācijas. Taču šis plēsējs spēj radīt postošu efektu ievestajiem putniem. Savukārt parastais tenreks, Āzijas mājas cirslis un čūska Lycodon aulicus nevarēja iespaidot vietējo putnu faunu.

Svešzemju dzīvnieku spēja ietekmēt vietējo vidi spilgti raksturo oranžastes scinka izzušana no Flatas — tā populāciju gada laikā izmedīja salā nejauši iekļuvušais Āzijas mazais cirslis. Savulaik izteikti daudzveidīgo vietējo gliemju faunu nopietni apdraud ne tikai žurkas un ciršļi, bet arī krupji un tenreki. Mazo krupi (Bufo vutturalis) no Dienvidāfrikas Maurīcijā ieveda 1922. gadā, cerot ierobežot cukurniedru kaitēkļu skaitu. Situāciju vēl ļaunāku padarīja jūras krupja introducēšana. 19. gadsimtā Maurīcijā nokļuva Austrumāfrikas ahātgliemezis, kas tāpat kļuva par iemeslu daudzu vietējo gliemežu sugu izzušanai.

Invazīvās dzīvnieku sugas turpina pastiprināt arī vietējā augāja degradāciju. Meža cūkas izrakņā augu saknes un augsni, makaki izposta ziedus, augļus un koku lapotnes, bet Javas brieži un zaķi nograuž jaunās atvasītes un vārīgos dzinumus.

Lielāko invazīvo plēsēju ievešanas laiks Maskarēnās:[14]

Plēsējs Maurīcija Reinjona Rodrigesa
Krabjēdājs makaks Macaca fascicularis 1601
Meža cūka Sus scrofa 1606 1629 ap 1792
Kaķis Felis catus ap 1685 ap 1685 ap 1745
Melnā žurka Rattus rattus pirms 1598 1672-1673 pirms 1691
Pelēkā žurka Rattus norvegicus 1735 1735 neskaidrs, pirms 1874

Invazīvie augi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Invazīvie svešzemju augi ir plaši izplatīti atlikušajā vietējā Maskarēnu ekosistēmā. Tie arī daudz sekmīgāk spēj izplesties cilvēku izmainītā vai sabojātā vidē. Maurīcijas un Rodrigesas, kā arī nelielie saglabājušies Reinjona zemieņu meži ir mazi un invazīvo sugu spēcīgi izmainīti.

Dabas aizsardzība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Maurīcijai endēmo augu audzētava.

Maurīcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmās dabas aizsardzībai līdzīgas iniciatīvas Maurīcijas salā 18. gadsimta otrajā pusē vēl Francijas koloniālajā ērā izvirzīja franču intendants, botāniķis un Pamplemuses botāniskā dārza pamatlicējs Pjērs Puvrē. Viņš ieviesa Maurīcijas mežu izmantošanas noteikumus, kuri saglabātu 30% ūdens un augsnes resursus.

Nākamais lielais sasniegums bija pēc 1859. gada, kad Maurīcijas britu koloniālā sekretāra Edvardsa Ņūtona vadībā notika jau esošo likumu papildināšana, kas aizsargātu putnu populācijas.

1941. gadā Makabeju mežā iekārtoja pirmo zemes gabalu vietējā augāja atjaunošanai. Tās izveidotāji bija pārliecināti, ka Maurīcijas meži var izzust, ja cīņa ar invazīvajām sugām nebūs sekmīga. Tāpat nedaudzie dabas aizstāvji atbalstīja svešzemju augu izravēšanu un žogu izveidošanu, kas vietējos mežus spētu pasargāt no briežiem un mežacūkām. Lai aizsargātu unikālās dabas vērtības, 1994. gada 15. jūnijā valsts prezidents pasludināja par Melnās upes aizas nacionālā parka izveidi. Vienlaikus parka mērķis ir veicināt dabas tūrismu un izglītot sabiedrību. Melnās upes aizas nacionālā parka teritorijā patlaban iežogotas 13 platības, tā saucamās Petrin Conservation Management Area, kuras kopā pārklāj aptuveni 180 ha.

1965. gadā par dabas rezervātu pasludināja Egretas salu, kur intensīvas darbības rezultātā ir atjaunota sākotnējā ekosistēma. 1973. gadā radās projekts Maurīcijas piekūna aizsardzībai. Šajā laikā savvaļā bija atlikuši tikai četri šīs sugas putni. Trīs gadus vēlāk sārtā baloža atjaunošanas programmu ieviesa Džeralds Darels, kam sekoja līdzīga programma priekš Maurīcijas gredzenkakla papagaiļa.

2011. gadā atklāja Brasdeau nacionālo parku, kas atrodas salas ziemeļaustrumos. Parka platība ir 497 ha, un tajā saglabājušies nelieli vietējās veģetācijas lauciņi kā arī endēmas putnu sugas.

Rodrigesa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākotnējās bioloģiskās daudzveidības elementi bija saglabājušies dažos mežu fragmentos, un bez atjaunošanas darba tos pilnībā nomāktu ievestā veģetācija. Pirmās aizsardzības programmas salu sasniedza 1980. gadu sākumā, izplešoties Maurīcija savvaļas fonda darbībai. 1996. gadā ar tā atbalstu uzcēla plašu audzētavu, no kurienes izaudzētos Rodrigesas floras stādus pārstāda abos jaunizveidotajos dabas rezervātos, kā arī Kokosa un Sables saliņās un vietējos ciematos. Līdztekus tam notiek svešzemju augu izravēšana.

1998.gadā sāka darboties Rodrigesas apkārtējās vides izglītības programma, kuras mērķauditorija ir pamatskolas, vidusskolas un vietējās kopienas. Stingri aizsardzības pasākumi ļāva izveidot stabilas, savulaik gandrīz izmirušās Rodrigesas fodija un Rodrigesas ķauķa populācijas.

Reinjona[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atšķirībā no Maurīcijā teju iznīcinātas vietējās veģetācijas, Reinjonā ap 25% salas sākotnējo mežu saglabājušies neskarti. Tomēr gandrīz 250 tajā sastopamo augu sugu ir apdraudētas, kas ietver aptuveni trešo daļu vietējā augāja. 1987. gadā izdotais likums 61 endēmai sugai noteica legālu aizsardzību. 1997. gadā Sarkanā grāmata 94 augu sugas ierindoja visapdraudētāko sugu kategorijās, bet 6 norādītas kā savvaļā izmirušas.

1986. gadā tika dibināts botāniskais dārzs Conservatoire Botanique National de Mascarin, kas aizņem 12,5 ha. Dārzā tiek veikta Reinjonas un citu Maskarēnu, kā arī Madagaskaras augu sugu aizsardzība, kurā iekļauta to atkalieviešana dabā, savvaļas populāciju nostiprināšana, dabiskās vides atjaunošana, invazīvo augu izpēte un kontrole. Lai aizsargātu endēmo ekosistēmu, 2007. gadā atklāja Reinjonas nacionālo parku, kas klāj ap 42% salas teritorijas.[15]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Assessing potential World Heritage marine sites in the Western Indian Ocean. UNESCO Pasaules mantojuma objekts
  2. 2,0 2,1 2,2 Thébaud, Christophe, Warren, Ben H., Strasberg, Dominique & Chee, Anthony [S.]. 2009. Mascarene Islands, biology. Pp. 612-619. Encyclopedia of islands. Bekerley: University of California Press.
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 Islands of Réunion and Mauritius, east of Madagascar. Pasaules Dabas Fonds
  4. The Mauritius Herbarium
  5. 5,0 5,1 Saving Mauritius's rare species. BBC
  6. Mauritius Fruit Bat. Maurīcijas savvaļas fonds
  7. 7,0 7,1 WIO Marine Project Report. Status of Bird in the Marine and Coastal Environment of French Overseas Territories: Reunion Island, Mayotte and the Iles Eparses. BirdLife International
  8. Rodrigues Seabirds. Maurīcijas savvaļas fonds
  9. The future of seabirds and turtles in St Brandon. Darela savvaļas dzīvnieku aizsardzības trests
  10. 10,0 10,1 Ten new species of Mascarene land snails (Mollusca: Gastropoda) and their conservation status. Owen Le Griffiths and F. B. Vincent Florens. Molluscan Research, 2004, 24, 161—177
  11. A new critically endangered species of Angraecum(Orchidaceae) endemic to the island of Mauritius, Indian Ocean. Jacques Fournel, Claire (3): 211-220. Copyright 2015 Magnolia Press
  12. Rays of Hope. Protecting the Unique Endemic Heritage of Mauritius. Protected Endemic Sanctuaries. Ministry of Agro Industry and Food Security. October 2015.
  13. Welcome to the Mauritian Wildlife Foundation. Maurīcijas savvaļas fonds
  14. Extinct birds of the Mascarenes and Seychelles - a review of the causes of extinction in the light of an important new publication on extinct birds. Anthony S. Cheke. 139 Hurst St., Oxford OX4 1HE, UK. Sep 17, 2015
  15. Botanic Gardens Conservation International. The Conservatoire Botanique National de Mascarin - Plant Conservation in Action on La Réunion Island (Indian Ocean). Jean-Yves Meyer. Volume 3 Number 7 - February 2001

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Zooģeogrāfija. Nora Sloka. Rīga. Zvaigzne. 1979.
  • Zeltainie sikspārņi un sārtie baloži. Džeralds Darels. Zinātne. Rīga. 1981
  • Augu ģeogrāfija un daudzveidība. Normunds Priedītis. Apgāds Zvaigzne ABC, 2009. ISBN 978-9934-0-0829-0
  • Lost Land of the Dodo: The Ecological History of Mauritius, Réunion, and Rodrigues. Anthony Cheke and Julian Hume. Yale University Press. 2008, ISBN 978-030-014186-3
  • The Native Plants and Animals of Mauritius. The Mauritian Wildlife Foundation. ISBN 978-999493802-5