Pāriet uz saturu

Mehāniskais apelsīns (filma)

Vikipēdijas lapa
Mehāniskais apelsīns
Oriģinālais
nosaukums		 A Clockwork Orange
Žanrs krimināldrāma
zinātniskā fantastika
Režisors Stenlijs Kubriks
Producents Stenlijs Kubriks
Scenārija autors Stenlijs Kubriks
Galvenajās
lomās
Mūzika Vendija Karlosa
Operators Džons Alkots
Montāža Bils Batlers
Izplatītājs Warner Bros.
Izdošana
  • 1971. gada 19. decembris
Ilgums 137 minūtes
Valsts Karogs: Apvienotā Karaliste Apvienotā Karaliste
Karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV
Valoda angļu
Budžets 2,2 miljoni US$
Kopējie ienākumi 26,5 miljoni US$
IMDb profils

"Mehāniskais apelsīns" (angļu: A Clockwork Orange) ir 1971. gada zinātniskās fantastikas krimināldrāmas filma. Tās režisors, scenārists un producents ir Stenlijs Kubriks. Filma uzņemta pēc Entonija Bērdžesa tāda paša nosaukuma romāna motīviem.[1]

Filmas sižeta pamatā ir galvenā varoņa Aleksa un viņas bandas ikdienas darbības nākotnes Anglijā. Alekss ir harismātisks un psihopātisks bandas vadonis, kura dzīves galvenās baudas un izpriecas ir klasiskā mūzika (it īpaši Bēthovena un Rosīni mūzika), izvarošana un vardarbība, ko dēvē par ultra-violence. Kad vienu vakaru Aleksu noķer un apcietina, viņam piedāvā piedalīties medicīniskā eksperimentā, kura mērķis ir radīt Aleksā riebumu pret visām tām lietām, ko sabiedrībā uzskata par grēcīgām un ļaunām un kas pašam Aleksam sagādājušas baudu.

Filma pēc tās iznākšanas saņēma ļoti divdomīgu attieksmi, it īpaši Lielbritānijā, kur to pat aizliedza, jo uzskatīja, ka filma propagandē vardarbību, slepkavības un antisociālu uzvedību.[2][3]

Sižets

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Stanley Kubrick The Exhibition — LACMA — A Clockwork Orange — Korova Milk Bar (8998526527)
Bārā, kurā pasniedz milk-plus, izmantotās dekorācijas

Futūristiskā Lielbritānijā Alekss ir jauniešu bandas līderis, kurā ietilpst vēl Džordžijs, Dims un Pīts. Kādu nakti pēc narkotiska milk-plus dzēriena lietošanas viņi iesaistās cīņā ar konkurējošu bandu. Tad viņi brauc uz rakstnieka Frenka Aleksandra mājām, piemāna viņus un iekļūst ēkā. Viņi piekauj Aleksandru, un Alekss vardarbīgi izvaro Aleksandra sievu, dziedot dziesmu Singin' in the Rain. Nākamajā dienā sakarā ar skolas kavēšanu pie Aleksa ierodas probācijas darbinieks Deltoids, kurš zina par Aleksa darbībām un brīdina viņu.

Aleksa draugi pauž neapmierinātību ar sīkajiem noziegumiem un vēlas lielāku vienlīdzību un lielākas zādzības, taču Alekss apliecina savu varu, uzbrūkot viņiem. Vēlāk Alekss, kamēr draugi paliek ārpusē, iebrūk turīgas "kaķu dāmas" mājās un iesit viņai ar lielu fallisku skulptūru. Izdzirdot sirēnas, Alekss mēģina bēgt, bet Dims ar pudeli iesit viņam pa seju un atstāj viņu policijai. Deltoids paziņo, ka sieviete no gūtajām traumām ir mirusi, un Aleksu notiesā par slepkavību un iesloga uz 14 gadiem cietumā.

Divus gadus pavadījis cietumā, Alekss piekrīt piedalīties iekšlietu ministra jaunajā Ludoviko tehnikas eksperimentā, kas divu nedēļu laikā rada nepatiku pret noziegumiem. Aleksu piesprādzē pie krēsla, viņa acis atver, un viņam injicē narkotikas. Pēc tam viņš ir spiests skatīties filmas par seksu un vardarbību, no kurām dažās skan viņa mīļākā komponista Ludviga van Bēthovena mūzika. Aleksam no filmām paliek slikti, un, baidoties, ka terapijas dēļ viņam radīsies riebums no Bēthovena mūzikas, viņš lūdz eksperimentu pārtraukt.

Pēc divām nedēļām ministrs amatpersonu sapulcē demonstrē Aleksa rehabilitāciju. Alekss nespēj cīnīties pret cilvēku, kas par viņu ņirgājas un viņam uzbrūk, kā arī kļūst slikti, vēloties seksu ar kailu sievieti. Cietuma kapelāns sūdzas, ka Aleksam ir laupīta brīvā griba, savukārt ministrs apgalvo, ka Ludoviko tehnika samazinās noziedzību un ieslodzīto skaitu.

Aleksu atbrīvo no cietuma, bet atklāj, ka policija ir pārdevusi viņa mantas, lai sniegtu kompensāciju viņa upuriem, un viņa vecāki ir izīrējuši viņa istabu. Alekss sastopas ar vecu klaidoni, kuram viņš uzbruka pirms vairākiem gadiem, un klaidonis ar draugiem uzbrūk viņam. Aleksu izglābj divi policisti, bet viņš ir pārsteigts, redzot, ka tie ir Dims un Džordžijs. Abi ved Aleksu ārpus pilsētas, kur viņu piekauj un gandrīz noslīcina. Alekss ar pēdējiem spēkiem tiek līdz tuvējās mājas slieksnim, kur sabrūk.

Alekss pamostas un atrod sevi Aleksandra kunga mājās, kurš tagad pārvietojas ratiņkrēslā. Aleksandrs neatpazīst Aleksu no iepriekšējā uzbrukuma, bet zina par viņu un Ludoviko tehniku no laikrakstiem. Viņš Aleksu uzskata par politisko ieroci un gatavojas iepazīstināt viņu ar saviem kolēģiem. Aleksandrs saprot, ka Alekss bija tas, tas uzbruka viņam un viņa sievai. Ar kolēģu palīdzību Aleksandrs apreibina Aleksu un ieslēdz viņu augšstāva guļamistabā. Pēc tam viņš no apakšas skaļi atskaņo Bēthovena 9. simfoniju. Nespēdams izturēt nežēlīgās sāpes, Alekss mēģina izdarīt pašnāvību, izlecot par logu.

Alekss izdzīvo un pamostas slimnīcā ar vairākiem savainojumiem. Kamēr viņam veic virkni psiholoģisko testu, viņš atklāj, ka viņam vairs nav nepatikas pret vardarbību un seksu. Ierodas ministrs un atvainojas Aleksam. Viņu piedāvā arī parūpēties par viņu apmaiņā pret sadarbošanos ar valsts iestādēm. Ministrs atskaņo 9. simfoniju un Alekss sapņo par seksu ar sievieti, pie sevis domājot: "Es esmu izārstēts."

Tēmas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Morāle

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Filmā tiek apspriesta "labā" definīcija un tas, vai ir jēga izmantot terapiju, lai apturētu amorālu uzvedību.[4] Stenlijs Kubriks, rakstot Saturday Review, aprakstīja filmu kā sociālu satīru, kas risina jautājumu, vai uzvedības psiholoģija un nosacījuma refleksu ievingrināšana ir jauni bīstami ieroči totalitārai valdībai, ko izmantot, lai uzspiestu pilsoņiem kontroli un padarītu tos nedaudz līdzīgus robotiem.[5] Tāpat Kubriks teica, ka tas ir stāsts par pusaudža likumpārkāpēja apšaubāmu labošanu ar terapijas palīdzību, kā arī stāsts par brīvo gribu.

Pēc terapijas Alekss uzvedas kā labs sabiedrības loceklis, lai gan ne pēc savas izvēles. Viņa labestība ir piespiesta; viņš ir kļuvis par mehānisku apelsīnu — organisks no ārpuses, mehānisks no iekšpuses. Kad Aleksam ir veikta Ludoviko tehnika, kapelāns viņa jauno attieksmi kritizē kā nepatiesu, apgalvojot, ka patiesai labestībai jānāk no iekšpuses. Tas noved pie tēmas par Aleksa ļaunprātīgu izmantošanu.[6]

Ludoviko tehnika

Psiholoģija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Filma kritizē psihologu Džona Votsona un Beresa Frederika Skinera ierosināto biheiviorismu jeb "uzvedības psiholoģiju". Bērdžess noraidīja biheiviorismu, nosaucot Skinera grāmatu Beyond Freedom and Dignity (1971) par "vienu no visbīstamākajām grāmatām, kas jebkad sarakstītas". Filmā attēlotā Ludoviko tehnika ir parodija par nepatiku terapiju, kas ir veids, kā vingrināt nosacījuma refleksus.[7]

Sabiedrība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Filmā attēloto sabiedrību daži uztvēra kā komunistisku, saskatīja saistību ar krievu kultūru. Filmā, tāpat kā grāmatā, pusaudžu slengam ir spēcīga krievu ietekme. Bērdžess skaidro, ka slengs ir daļēji paredzēts, lai lasītāju ievilktu grāmatas varoņu pasaulē un novērstu grāmatas novecošanos. Ir daži pierādījumi, kas liecina, ka sabiedrība ir sociālistiska vai varbūt no neveiksmīga sociālisma attīstās par autoritāru sabiedrību. Romānā uz ielām ir gleznojumi ar strādniekiem krievu sociālistiskās mākslas stilā, un filmā redzams neķītrs sociālistisks murālis. Kā DVD komentāros norāda Malkolms Makdauels, Aleksa mājas atrodas sociālisma stila daudzdzīvokļu ēkās.[8][9]

Kubriks nesniedza skaidru atbildi par to, kāda ir sabiedrība filmā, sakot "ministrs, kuru atveido Entonijs Šārps, nepārprotami ir labējā spārna pārstāvis. Rakstnieks Patriks Magī ir vājprātīgs kreisais. Viņi atšķiras tikai ar savu dogmu. Viņu līdzekļi un mērķi neatšķiras."[8]

Darbs pie filmas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Entonijs Bērdžess sava romāna filmas tiesības pārdeva par 500 ASV dolāriem (atbilst 4500 dolāriem 2021. gadā) neilgi pēc tā publicēšanas 1962. gadā.[10] Sākotnēji bija plānots, ka filmā galvenās lomas atveido rokgrupas The Rolling Stones dalībnieki. Grupas solists Miks Džegers izrādīja interesi par Aleksa galvenās lomas atveidošanu, bet britu režisors Kens Rasels bija piesaistīts režijai.[10] Tomēr tas neizdevās, jo radās problēmas ar Britu filmu klasifikācijas padomi (BBFC), un galu galā tiesības uz filmu nokļuva pie Kubrika.[10]

Malkolms Makdauels izvēlēts Aleksa lomai pēc tam, kad Kubriks viņu redzēja filmā "Ja...." (1968).[11]

Ludoviko tehnikas ainas filmēšanas laikā Makdauels saskrāpēja radzeni un uz laiku kļuva akls.[12] Ārsts, kurš stāvēja viņam blakus ainā un pilināja Aleksa piespiedu kārtā atvērtajās acīs sāls šķīdumu, bija īsts ārsts, lai novērstu aktiera acu izžūšanu. Makdauels filmēšanas laikā salauza arī dažas ribas.[13]

Filmēšanai izmantotā vietā Londonā

Adaptācija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Romāna adaptācija sākotnēji nemaz netika plānota. Scenārists Terijs Sauterns iedeva Kubrikam romāna kopiju, taču viņš to nolika malā, jo tobrīd izstrādāja ar Napoleonu Bonapartu saistītu projektu. Kubrika sieva intervijā sacīja, ka iedevusi Kubrikam romānu pēc tā izlasīšanas. Kubriks sacīja: "Mani tajā sajūsmināja viss — sižets, idejas, varoņi un, protams, valoda. Stāsts darbojas vairākos līmeņos — politiskā, socioloģiskā, filozofiskā un, pats galvenais, sapņainā psiholoģiski simboliskā līmenī." Kubriks uzrakstīja romānam tuvu scenāriju. Viņš saka: "Es domāju, ka viss, kas Bērdžesam bija sakāms par stāstu, tika ielikts grāmatā, taču es iekļāvu dažas noderīgas stāstījuma idejas un pārveidoju dažas ainas."[8] Scenārijs balstīts uz ASV izdotās grāmatas versiju, kurā ir izlaista pēdējā nodaļa.

Mūzika

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par galveno mūziku tika izvēlēts Henrija Pērsela skaņdarbs Music for the Funeral of Queen Mary. Filmā arī iekļauta Edvarda Elgara un Džoakīno Rosīni mūzika, kā arī Ludviga van Bēthovena mūzika, īpaši Aleksa iecienītā 9. simfonija. Tomēr skaņu celiņā ir vairāk Rosīnī nekā Bēthovena mūzikas.

Vērtējums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kritiķu vērtējums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izdošanas brīdī filma saņēma dalītas kritiķu atsauksmes.[10] Pēc tam, kad filma saņēma Ņujorkas kinokritiķu balvu, Vinsens Kenbijs no The New York Times par filmu teica, ka "tas ir spožs un bīstams darbs, taču bīstams tādā veidā, kā dažkārt izcilas lietas ir."[14] Viņš slavēja arī filmas tehniskos sasniegumus.[15] Rodžers Īberts filmai deva divas no četrām zvaigznēm, saucot to par "ideoloģisku bardaku."[16] Savā New Yorker recenzijā ar nosaukumu "Stenlijs Streindžlavs" Polīna Kēla filmu nodēvēja par pornogrāfisku un Kubriku par "sliktu pornogrāfistu", jo tā dehumanizēja Aleksa upurus, vienlaikus izceļot galvenā varoņa ciešanas.[17]

Gadu laikā "Mehāniskais apelsīns" kļuvis par kulta klasiku. Laikrakstam The Guardian Pīters Frenčš norādīja, ka filmas pretrunīgo reputāciju, iespējams, izraisīja fakts, ka tā izlaista laikā, kad bija lielas bailes no pusaudžu likumpārkāpumiem.[18] Ādams Neimans no The Ringer rakstīja, ka filmas tēmas par noziedzību, korumpētām varas struktūrām un dehumanizāciju ir aktuālas mūsdienu sabiedrībā.[19] Saimons Braunds no Empire uzteica "žilbinošo vizuālo stilu" un Makdauela "vienkārši pārsteidzošo" Aleksa attēlojumu.[20]

Tīmekļa vietnē Rotten Tomatoes filmai ir 88% vērtējums, rakstot "satraucošs un pārdomu rosinošs, "Mehāniskais apelsīns" ir auksts un antiutopisks murgs ar ļoti tumšu humora izjūtu".[21] Metacritic filmas vērtējums ir 77 no 100.[22]

Filma nominēta četrām Amerikas Kinoakadēmijas balvām kategorijās "Labākā filma", "Labākais režisors", "Labākais adaptētais scenārijs" un "Labākā montāža". Tā nominēta arī septiņām BAFTA kino balvām, tomēr nevienu nesaņēma.

Kases ieņēmumi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Filma guva finansiālus panākumus, nopelnot 41 miljonu ASV dolāru ASV un aptuveni 73 miljonus ārzemes, kopējiem ieņēmumiem sasniedzot 114 miljonus pie 1,3 miljonu budžeta.[23]

Pretrunas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Amerikas Savienotajās Valstīs filmai "Mehāniskais apelsīns" sākotnēji 1972. gadā piešķīra "X vērtējumu". Kubriks no filmas izgrieza aptuveni 30 sekundes seksuāla rakstura kadrus, lai iegūtu "R vērtējumu".[10] Filmā attēloto seksuālo darbību un vardarbības dēļ, ASV katoļu filmu birojs aizliedza katoļiem filmu skatīties. 1982. gadā šo vērtējumu atcēla un deva tai "nosodīts" vērtējumu.[24]

Lai gan Apvienotās Karalistes kinoteātros 1971. gada decembrī to demonstrēja bez cenzūras, Lielbritānijas varas iestādes uzskatīja, ka filmā redzamā seksuālā vardarbība ir ekstrēma. 1972. gada martā tiesas procesa laikā pret 14 gadus vecu zēnu, kuru apsūdzēja par klasesbiedra slepkavību, prokurors atsaucās uz filmu "Mehāniskais apelsīns", liekot domāt, ka filma viņu bija ietekmējusi.[25] Filmu saistīja ar vecāka gadagājuma klaidoņa slepkavību, ko veica 16 gadus vecs zēns, Bakingemšīrā, kurš atzina savu vainu pēc tam, kad bija paziņojis policijai, ka draugi viņam stāstījuši par filmu un par veca klaidoņa piekaušanu.[26] Prese vainoja arī filmu izvarošanā, kuras laikā uzbrucēji esot dziedājuši dziesmu Singin' in the Rain.[27] Kubrika sieva sacīja, ka viņu ģimene esot saņēmuši draudus un ka pie viņu mājām esot bijuši protestētāji.[28]

1973. gadā Warner Bros. pēc Kubrika lūguma filmu pārtrauca izrādīt Lielbritānijā.[29] Tikai pēc Kubrika nāves 1999. gadā filmu atkārtoti izlaida kinoteātros, VHS un DVD formātos.

Filmu 1973. gadā aizliedza Īrijā un to izlaida tikai 2000. gada 17. martā.[30]

Singapūrā filma bija aizliegta 30 gadus, līdz 2006. gadā tā centās iegūt izlaišanas atļauju. To noraidīja un aizliegumu atcēla tikai 2011. gadā.[31] Filma uz laiku bija aizliegta arī citās valstīs, kā Brazīlijā, Spānijā, Dienvidāfrikā un Maltā.

Ietekme

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopā ar filmām, kā "Bonija un Klaids" (Bonnie and Clyde, 1967), "Dzīvo miroņu nakts" (1968), "Mežonīgais bars" (The Wild Bunch, 1969), Soldier Blue (1970), "Netīrais Harijs" (1971) un "Salmu suņi" (1971), "Mehāniskais apelsīns" tiek uzskatīta par vienu no pirmajām uzskatāmajām kinoteātros izrādītām filmām, ar samazinātu vardarbības kontroli.[32]

AFI 100 gadi... 100 filmas sarakstā "Mehāniskais apelsīns" ierindojās 46. vietā 1998. gada sarakstā un 70. vietā 2007. gada sarakstā. Alekss ir ierindots 12. vietā AFI 100 ļaundaru sarakstā.[33] 2008. gadā AFI 10 Top 10 sarakstā "Mehāniskais apelsīns" nosaukts par ceturto labāko zinātniskās fantastikas filmu. Filma ierindota arī AFI 100 labāko trilleru saraksta 21. vietā.[34]

2010. gadā Time žurnāls filmu iekļāva savā 10 vardarbīgāko filmu saraksta 9. vietā.[35] 2008. gadā žurnāls Empire to ierindoja 500. visu laiku labāko filmu saraksta 75. vietā, bet 2013. gada 100 labāko britu saraksta 11. vietā. 2010. gadā The Guardian to nosauca par 6. labāko mākslas filmu.[36]

2020. gadā filma iekļauta ASV Kongresa bibliotēkas Nacionālajā kino reģistrā kā "kulturāli, vēsturiski vai estētiski nozīmīga filma".[37]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Nacionālajā teātrī pirmizrāde "Mehāniskajam apelsīnam" Arhivēts 2012. gada 13. novembrī, Wayback Machine vietnē., 2006. gada 19. janvāris. Tvnet.lv. Atjaunots: 2011. gada 15. jūlijā.
  2. ↑ "Serious pockets of violence at London school, QC says", 1972. gada 21. marts. (angliski)
  3. ↑ Dieva un Nelabā mehānisms, 2006. gada 25. novembris. Diena.lv. Atjaunots: 2011. gada 15. jūlijā.
  4. ↑ Ronald Bailey. «Should We Cure Bad Behavior?». Reason.com (en-US), 2005-06-01. Skatīts: 2022-12-30.
  5. ↑ Saturday Review, 1971. gada 25. decembris
  6. ↑ «Home». archive.nytimes.com. Skatīts: 2022-12-30.
  7. ↑ «A Prophetic and Violent Masterpiece». City Journal (angļu). 2015-12-23. Skatīts: 2022-12-30.
  8. ↑ 8,0 8,1 8,2 «The Kubrick Site: Kubrick's comments regarding 'A Clockwork Orange'». www.visual-memory.co.uk. Skatīts: 2022-12-30.
  9. ↑ Sprachcaffe Languages Plus. «Famous filming locations near Sprachcaffe schools». www.sprachcaffe.com (angļu). Skatīts: 2022-12-30.
  10. ↑ 10,0 10,1 10,2 10,3 10,4 «AFI|Catalog». catalog.afi.com. Skatīts: 2022-12-30.
  11. ↑ Mark Beaumont. «Malcolm McDowell talks 'A Clockwork Orange' at 50: "It was torture"». NME (en-GB), 2021-09-30. Skatīts: 2022-12-30.
  12. ↑ "Art Adams interview". "The Mutant Report." Volume 3. Marvel Age #71 (February 1989). Marvel Comics. pp. 12—15.
  13. ↑ «Misc». Worldtv.com. 2011-04-12. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-04-12. Skatīts: 2022-12-30.
  14. ↑ «'A Clockwork Orange': Disorienting But Human Comedy». archive.nytimes.com. Skatīts: 2022-12-30.
  15. ↑ Vincent Canby. «' A Clockwork Orange' Dazzles the Senses and Mind». The New York Times (en-US), 1971-12-20. ISSN 0362-4331. Skatīts: 2022-12-30.
  16. ↑ Roger Ebert. «A Clockwork Orange movie review (1972) | Roger Ebert». https://www.rogerebert.com/ (angļu). Skatīts: 2022-12-30.
  17. ↑ «The Kubrick Site: Pauline Kael on 'A Clockwork Orange'». www.visual-memory.co.uk. Skatīts: 2022-12-30.
  18. ↑ Guardian Staff. «You looking at me?». the Guardian (angļu), 2000-02-27. Skatīts: 2022-12-30.
  19. ↑ Adam Nayman. «‘A Clockwork Orange’ in the Age of Cancellation». The Ringer (angļu), 2019-03-13. Skatīts: 2022-12-30.
  20. ↑ «EMPIRE ESSAY: A Clockwork Orange». Empire. Skatīts: 2022-12-30.
  21. ↑ «A Clockwork Orange (1971)». Rotten Tomatoes. Skatīts: 30.12.2022.
  22. ↑ A Clockwork Orange. Atjaunināts: 2022-12-30
  23. ↑ Claudia Eller. «Kubrick Keeps 'em in Dark With 'Eyes Wide Shut'». Los Angeles Times (en-US), 1998-09-29. Skatīts: 2022-12-30.
  24. ↑ Chester Gillis. Roman Catholicism in America. Columbia University Press, 1999-04-15. ISBN 978-0-231-10870-6.
  25. ↑ "Serious pockets of violence at London school, QC says", The Times, 21.03.1972
  26. ↑ " 'Clockwork Orange' link with boy's crime", The Times, 04.07.1973
  27. ↑ «A Clockwork Orange: Context». SparkNotes (angļu). Skatīts: 2022-12-30.
  28. ↑ Xan Brooks. «Cannes 2011: Re-winding A Clockwork Orange with Malcolm McDowell - video». The Guardian (en-GB), 2011-05-20. ISSN 0261-3077. Skatīts: 2022-12-30.
  29. ↑ «The old ultra-violence». the Guardian (angļu). 2000-03-03. Skatīts: 2022-12-30.
  30. ↑ «Banned like Clockwork.». Come Here To Me! (angļu). 2013-07-21. Skatīts: 2022-12-30.
  31. ↑ «‘A Clockwork Orange’ to premiere at S’pore film fest». sg.style.yahoo.com (en-SG). Skatīts: 2022-12-30.
  32. ↑ MacDonald, Ian. Revolution in the Head. Pimlico. p. 235.
  33. ↑ «AFI’s 100 YEARS…100 HEROES & VILLAINS». American Film Institute (angļu). Skatīts: 2022-12-30.
  34. ↑ «AFI’s 100 YEARS…100 THRILLS». American Film Institute (angļu). Skatīts: 2022-12-30.
  35. ↑ Ishaan Tharoor. «A Clockwork Orange | Top 10 Ridiculously Violent Movies». Time (en-US), 2010-09-02. ISSN 0040-781X. Skatīts: 2022-12-30.
  36. ↑ «A Clockwork Orange: No 6 best arthouse film of all time». the Guardian (angļu). 2010-10-20. Skatīts: 2022-12-30.
  37. ↑ Dave McNary. «‘Dark Knight,’ ‘Shrek,’ ‘Grease,’ ‘Blues Brothers’ Added to National Film Registry». Variety (en-US), 2020-12-14. Skatīts: 2022-12-30.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1950. gadi
1960. gadi
1970. gadi
1980. gadi
1990. gadi
Īsfilmas
Saistītās
filmas
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Mehāniskais_apelsīns_(filma)&oldid=4099942"