Meksikas revolūcija

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Meksikas revolūcija ir svarīgākais notikums Meksikas 20. gadsimta vēsturē, kas sākās 1910. gadā. Atšķirībā no Latīņamerikā ierastajiem apvērsumiem, pilsoņu kariem, diktatūrām un radikāļu režīmiem, Meksikas revolūcija izveidoja jaunu politisko sistēmu, kas Meksikā pastāv joprojām. Par revolucionāro karu beigu posmu uzskata 1920. gadu, bet tās aktīvais politiskais posms turpinājās līdz 1940. gadam, kad jaunā vara veica plašu zemes reformu, nacionalizēja ārvalstu uzņēmumus un padarīja izglītību vispārēji pieejamu. Revolūcijas kara un trūkuma dēļ no 1910. līdz 1920. gadam Meksikas iedzīvotāju skaits kritās no 15 miljoniem uz 13 miljoniem.

Meksikas revolūcija kalpoja par iedvesmu citiem Latīņamerikas revolucionāriem, kas šeit meklēja patvērumu un atbalstu. Nikaragvas Augusto Sandino saņēma slepenus ieroču sūtījumus. Gvatemalas 1944.-1954. gada revolucionārais režīms sekoja Meksikas reformām. Vēlākais Kubas revolūcijas līderis Fidels Kastro šeit gatavoja savus partizānus.

Revolūcijas gaita[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc neatkarības pasludināšanas 1810. gadā Meksiku plosīja nebeidzami kari ar iekšējiem un ārējiem ienaidniekiem. 1876. gadā liberāļu partijas ģenerālis Porfirio Diazs sagrāba varu. Meksikā sākās ekonomiska izaugsme, kas nelielu eliti padarīja aizvien bagātāku. Jau tā nabadzīgo zemkopju stāvokli pasliktināja 1907., 1908. un 1909. gada sausums un sals. 1908. gadā Diazs laikraksta intervijā izteicās, ka pēc termiņa beigām 1910. gadā varētu atkāpties no varas. Tas izraisīja elites pārstāvju cerības uz varas iegūšanu. Diaza senās politiskās nesaskaņas ar ietekmīgo un bagāto Madero ģimeni izvērsās Francisko Madero 1910. gada prezidenta kampaņā, reaģējot uz kuru Diazs arestēja Madero un it kā ieguva 99% balsu 1910. gada vēlēšanās. Madero izbēga no cietuma oktobrī un patvērās ASV. No turienes viņš sevi pasludināja par likumīgo prezidentu un 20. novembrī aicināja gāzt Diazu. Valstī sākās stihiski dumpji un provinču dumpinieku armijas piespieda Diazu 1911. gada maijā oficiāli atteikties no varas. Pēc Diaza bēgšanas, 1911. gadā izveidojās Francisko Madero liberāli demokrātiskā valdība, kuru 1913. gadā asiņainā apvērsumā gāza Viktoriano Huerta, kura militāro režīmu gāza 1914. gadā.

Līdz 1915. gadam partizāņu karš pret valdības spēkiem sasniedza īsta kara apmērus, dažādām dumpinieku armijām cīnoties pret centrālo varu un savā starpā, izmantojot dzelzceļus, lai pārvietotos. Konstitucionālistu armiju, kuru sākumā vadīja Madero, tad Venustiano Karanza un vēlāk Alvaro Obregons un Plutarko Kaļjes aizstāvēja biznesa šķiru intereses. Emiljano Sapata dienvidu zemnieku armija bija ietekmīgākā no revolucionārajām armijām. Sapata par mērķi izvirzīja zemes reformu, un lai arī viņam bija tāda iespēja, nekad nebija ieinteresēts prezidenta amata iegūšanā. Pančo Viljas ziemeļu dumpinieku armijai nebija konkrētu ilgtermiņa mērķu, un pēc pirmajiem panākumiem, kam sekoja smagas sakāves, 1915. gadā atkāpās uz ziemeļiem.

Vecā sistēma nebija spējīga atjaunot kārtību valstī, un 1915. gadā pie varas nāca revolucionāru koalīcija, kas līdz 1920. gadam cīnījās ar citām revolucionāru armijām, līdz to gāza pēdējā veiksmīgā sacelšanās, kuras vadoņi, tā saucamā Sonoras dinastija, spēja nomierināt valsti un īstenot plašas sociālās pārmaiņas valstī un nodibināja vienpartijas režīmu.[1] Uzvarējušie Obregons un Kaļjes 1917. pieņēma jaunu Meksikas konstitūciju. 1919. gadā nogalina Sapatu, 1923. gadā Vilu.

Lielās Depresijas izraisītās problēmas noveda pie plašu sociālistisku reformu īstenošanas prezidenta Lacaro Kardenasa varas laikā (1934—40), kas vainagojās ar angļu un amerikāņu naftas uzņēmumu nacionalizāciju un valsts naftas kompānijas Pemex izveidošanu 1938. gadā. Taču tas arī uzskatāms par Meksikas revolucionārā perioda beigu posmu. Otrā pasaule skara laikā pie varas nāca jauna politiķu paaudze, kas bija vairāk vērsta uz sadarbību ar ASV un valsts kapitālismu. Līdz 1940. gadam tika veiktas visas lielās reformas, apspiesti pēdējie bruņotās pretestības mēģinājumi. No 1940. gada valsts politika kļuva labējāka. 50. gados atsākās zemnieku partizānu cīņa dienvidos. 1965. gadā partizāni uzbruka armijas kazarmām valsts ziemeļos. 1968. gadā studentu nemierus Mehiko apspieda apšaujot vairākus simtus studentu. Reaģējot uz pieaugošajiem nemieriem, valdība atsāka sociālistisku saukļu lietošanu.

Dekādēs līdz 1980. gadam Meksika piedzīvoja strauju ekonomikas izaugsmi, taču vienpartijas PRI (Partido Revolucionario Institucional) režīms saskārās ar aizvien lielāku politisko opozīciju, ko pastiprināja ekonomikas problēmas. No 1970. līddz 1982. gadam prezidenti Luis Ečeveria un Hosē Partiļjo centās atgriezties pie revolucionāriem saukļiem, tā izraisot buržuāzijas neapmierinātību, kas sāka naudu investēt ārpus valsts. Lai finansētu ekonomikas attīstību, valsts sāka aizņemties ārvalstu bankās. Pēc 1982. gada lielie parādi izraisīja valsts kontrolētās ekonomikas krīzi. Nākamie prezidenti sāka neoliberālas tirgus reformas, kas noveda pie 1995. gada Meksikas finanšu krīzes, kurā ASV Meksikai sniedza 50 miljardu USD lielu aizdevumu. Prezidents Ernesto Zediļjo turpināja neoliberālo kursu, atļāva preses brīvību un atslābināja vienpartijas varas kontroli. 2000. gada vēlēšanās PRI pirmo reizi zaudēja prezidenta vēlēšanās, taču atguva šo posteni 2012. gada vēlēšanās.

Hronoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1910. gada 8. jūlijā Diazs uzvar vēlēšanās. 20. novembrī Madero atgriežas no ASV un sāk bruņotu sacelšanos.

1911. gada maijā dumpinieki ieņem Tihuanu un Huaresu. 21. maijā Diazs atsakās no amata. Oktobrī Madero uzvar prezidenta vēlēšanās un pieprasa Sapatas dumpinieku armijai atbruņoties.

1912. gada martā Madero atbalstītājs Paskāls Orozko sāk dumpi un dodas uz Mehiko. 24. martā viņš sakauj valdības armiju, bet 22. maijā viņu sakauj valdības armija ģenerāļa Viktoriano Huertas vadībā.

1913. gada 9.-18. februāra Desmit traģiskās dienas. Armijas daļas mēģinājums sagrābt varu izgāžas, un Viktoriano Huerta izmanto iespēju pats sagrābt varu, un nogalina Madero. Novembrī Pančo Viljas armija uzvar kaujā pret Huertas armiju un 8. decembrī sagrābj Čihuahas pilsētu.

1914. gada janvārī, martā un aprīlī Viljas armijas turpina uzvaras pret Huertas spēkiem. 22. jūnijā 20 000 kareivjus liela Viljas armija sāk uzbrukumu Sakatekas pilsētai, no kuras 12 000 aizstāvju 6000 krīt kaujās vai tiek nogalināti vēlāk. 8. jūlijā ģenerālis Alvaro Obregons ieņem Gvadalaharu. 17. jūlijā Huerta atsakās no amata un bēg no valsts. Obregona armija ieņem Mehiko un par prezidentu kļūst Venustiano Karanza. 23. septembrī Pančo Vilja sāk karu pret Karanzu. Oktobrī sākas konflikts starp Vilju un Sapatu no vienas puses un Karanzu un Obregonu no otras. Novembrī Obregons ieņem Mehiko. Decembrī Sapata un Vilja ieņem Mehiko, Karanza bēg uz Verakrusu.[2]

1915. gads paiet kaujās starp Viljas un Obregona armijām, kurās Vilja zaudē lielu daļu armijas un turpmāk paliek valsts ziemeļu daļā. Oktobrī ASV oficiāli atzīst Karanzas valdību.

1916. gada martā Vilja iebrūk Ņūmeksikā, nogalinot 18 ASV pilsoņus. ASV ieved karaspēku Meksikas pierobežā, un tur paliek līdz 1917. gada janvārim.

1917. gadā Karanzas valdība pieņem konstitūciju,kas izveido prezidentālu republiku, deva valdībai tiesības konfiscēt zemes īpašumus, nodrošināja strādnieku tiesības un ierobežoja katoļu baznīcas darbību.

1920. gadā Obregona un Kaļjesa armijas dodas pret Karanzu un 21. maijā viņu nogalina, kad tas mēģina bēgt no galvaspilsētas. Oktobrī par prezidentu ievēl Obregonu.[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]