Melnalksnis

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Melnalksnis
Alnus glutinosa L.
Melnalksnis (Alnus glutinosa)
Melnalksnis (Alnus glutinosa)
Klasifikācija
Valsts Augi (Plantae)
Nodalījums Segsēkļi (Magnoliophyta)
Klase Divdīgļlapji (Magnoliopsida)
Rinda Dižskābaržu rinda (Fagales)
Dzimta Bērzu dzimta (Betulaceae)
Ģints Alkšņi (Alnus)
Suga Melnalksnis (A. glutinosa)
Melnalkšņa čiekuri un sēklas

Melnalksnis (Alnus glutinosa) ir daudzgadīgs bērzu dzimtas koks.

Apakšsugas :

  • Alnus glutinosa subsp. glutinosa
  • Alnus glutinosa subsp. barbata
  • Alnus glutinosa subsp. antitaurica
  • Alnus glutinosa subsp. betuloides

un dekoratīvā apakšsuga :

  • Alnus glutinosa subsp. laciniata
Melnalkšņa izplatības areāls

Raksturojums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Melnalksnis ir līdz 35 m augsts koks ar tumši brūnu rievainu mizu. Augšanas ātrums līdz 12 m 20 gadu laikā. Pateicoties labi attīstītai sakņu sistēmai (līdz 4 m) ir ļoti izturīgs pret vēju.

Lapas spīdīgas, tumšzaļas, (pavasarī lipīgas) to apakšpuse gaišāka, mala nevienādi zobaina, lapas gals ar jomu.

Zied martā – aprīlī. Melnalkšņa vīrišķo ziedu spurdzes cilindriskas, sievišķo ziedu vārpas olveidīgas, rudenī pārkoksnējas un atgādina čiekuriņus, sēklas ir neizteikti piecstūrainas, saplacinātas ar diviem rudimentāriem spārniņiem, - sāk izbirt oktobrī. Līdz 60 gadu vecumam melnalksnis dod celma atvases[1].

Biotopi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tas sastopams mitrās vietās, bet visbiežāk — avoksnājos un upju un ezeru krastos. Melnalksnis spēj augt ilgstoši applūdinātās teritorijās un ataug ar atvasēm. Melnalkšņu meži mitru teritoriju nosusināšanas dēļ ir maz saglabājušies. Pētījumi rāda, ka melnalkšņu meži, nemainoties mitruma apstākļiem, var pastāvēt gadsimtiem ilgi. Mistraudzēs visbiežāk aug kopā ar bērzu, apsi, osi un egli. Slikti panes apēnojumu un stipru salu.


Slimības[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Phytophthora alni nekroze uz melnalkšņa stumbra

Phytophthora alni izraisīta Fitoftoroze, ātras attīstības letāla slimība. Pirmie gadījumi tika konstatēti XX gadsimta sākumā, bet kopš 1990. gadiem šī kaite plaši izvērsās visā Eiropā. Melnalkšņi kopā ar gobām[2] tiek uzskatīti par visabdraudētākiem Eiropas dabas kokiem. Starp slimības pazīmēm ir novērojama galotnes lapu izretināšanās, lapu hloroze lapām nenobirstot. Uz stumbra pamata raksturīga nekroze rūsas vai melnu plankumu veidā, kas liecina par audu atmiršanu. Slimības ierosinātājs saglabājas un pārziemo slimo augu daļās, atliekās un augsnē. Pavasarī un veģetācijas periodā augi inficējas caur augsni un ūdeni. Tomēr izskatās ka slima koka jaunie, augošie dzinumi izrāda zināmu rezistenci, tāpēc labākais apkarošanas veids šķiet celmu saglabāšana tādējādi veicinot dabigo izlasi un ģenētisko daudzveidību skartajā zonā. Nozāģētos slimus kokus ir ieteikts turpretim sadedzināt.[3].

Izmantošana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Senāk melnalksnis ūdensizturības dēļ izmantots aku grodiem, pāļiem un notekām. No melnalkšņa darinātas arī koka bļodas. Tā kā tā koksne saskarē ar produktiem nerada piegaršu, no melnalkšņa gatavoja piena traukus. Lapas izmantotas piena trauku dezinfekcijai.

Mūsdienās no melnalkšņa ražo finieri, apdares materiālus un mēbeles.

Melnalkšņu augļkopās ir daudz miecvielu (ap 25% tanīna un līdz 3,7% gallusskābes), ko tautas medicīnā lieto, ja ir caureja, dizentērija un vēdera sāpes, arī kā sviedrēšanas līdzekli saaukstēšanās gadījumā.

Latvijas Dendroloģijas biedrība bija izvēlējusies melnalksni par 2008. gada koku.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]