Mindauga karagājiens uz Cēsīm (1262)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Livonijas konfederācijas karte 13. gadsimta vidū. Lietuvas karaspēks pāri Daugavai iebruka Rīgas arhibīskapam un Livonijas ordenim pakļautajās letu zemēs
Šis raksts ir par 1262. gada Cēsu kauju. Par citām jēdziena Cēsu kaujas nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Mindauga karagājiens uz Cēsīm notika Lietuvas-Livonijas kara (1262-1282) laikā, kas notika vienlaicīgi ar Novgorodas kņaza karagājienu uz Tērbatu.

Atskaņu hronikas vēstījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lietuvas ķēniņš Mindaugs 1262. gadā lauza savienību ar Livonijas ordeni un vienojās ar lielkņazu Aleksandru Ņevski par militāru sadarbību. Kopā ar žemaišu valdnieku Tranaiti viņi sapulcēja karaspēku, kurā tiem "pulki bija neredzēti un gribēja tie netraucēti nu dievbruņnieku zemi to, ko leti, līvi apdzīvo, izpostīt un izmīdīt un arī ļaudis izkaustīt." Pa īsāko ceļu pāri Daugavai tie iebruka letu zemēs, kur tiem bija paredzēts savienoties ar krievu karaspēku, tomēr krievi norādītajā laikā neieradās. Mindaugs izlēma pats uzbrukt Cēsu pilij, kur Tranaitis bija solījis letu un līvu atbalstu. Tā kā Cēsu pils aizstāvji viņam nepadevās, Mindaugs apvainoja Tranaiti: "Tu nelga un tu ļaunprāti, viss krievu teiktais meli bijis, tu mestru esi padarījis man par jo sīvu naidnieku. Kāds padoms tavs? Ko teiksi tu? Lūk, leti, līvi, zeme tā, ko solīji man, nedomā man pievērsties i ne par matu. Šai gājienā tik briesmas matu. Es tūdaļ gribu projām doties un, savā zemē atgriežoties, nekad vairs neiet kargaitās."

Tad Mindaugs lika saviem pulkiem doties mājup. Savai sievai Martai viņš žēlojās: "Kad nonācu šai gājienā pie pilsētiņas letu daļā, neviens man neslēdza to vaļā, kā Tranaitis bij solījis; un, kad vēl visas zemes tās tik neganti man pretojās, tad dūša sašļuka man dikti. Man likās arī ļoti slikti, ka krievu nebija ar mums, kaut saistīja tos solījums, ko devu es bez apdoma pēc savu draugu lūguma: kā teica Tranaitis, tā tiku darījis. Bet tagad jāskumst man par to."

Mindauga sieva Marta aicināja viņu atkal izlīgt ar ordeņa mestru, tomēr viņš atbildēja: "Lai kas ar mani notiktu, Tranaitim es sekošu un žemaišiem, lai tur vai kas, mans lēmums galīgais ir tas. Es zinu gan, cik aplams viss ir bijis, ko es darījis. Gan padoms nāks reiz pats no sevis. Ar to es atvados no tevis.[1] Drīz Marta mira nenoskaidrotos apstākļos un Mindaugs apņēma par sievu viņas māsu, kas bija Daumanta sieva.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Atskaņu hronika (06471-06587)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 17. oktobrī. Skatīts: 2012. gada 10. februārī.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]