Reālisms
Reālisms (no latīņu: realis — ‘priekšmetisks’, no latīņu: res — ‘lieta’) ir Eiropas mākslas un literatūras virziens, kas radās Eiropā kā romantisma noliegums[1], tas ir patiess īstenības attēlojums.[2] Reālisms centās patiesi objektīvi atspoguļot dzīvi, galveno vērību pievēršot tipiskajam — ikdienas dzīvei un rūpīgi vērotajai sociālajai videi. Reālisms bija protests pret romantismam un klasicismam raksturīgo idealizēšanu, mitoloģiskajām tēmām, izdomātajiem majestātiskajiem dabasskatiem.
Reālisms mākslā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Māksliniekus, kas pievērsušies reālisma virzienam, sauc par reālistiem.
Konteksts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Terminu "reālisms" izmantoja reālisma izcilākais pārstāvis Gistavs Kurbē 1855. gadā, lai apzīmētu glezniecības stilu, kas radies Francijā pēc 1848. gada revolūcijas. Šis stils aptvēra visu Eiropu līdz pat Krievijai, rodot izpausmi gleznainās un anekdotiskās ainās līdz 19. gadsimta beigām. Reālisms atmet akadēmisma formālismu un romantisma fantāzijas, mākslinieki pauž ikdienišķās dzīves objektīvo un vienkāršo redzējumu. Reālisms nes humānu un sabiedriskotu ievirzi, kas tiek uzņemta nelabvēlīgi. Oficiālā mākslas vide Otrās impērijas laikā visus reālistu darbus uzskatīja par vulgāriem un noraidīja reālisma izaicinājumu vēsturiskajai glezniecībai.
Raksturojums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Liela formāta mākslas darbi attēlo ikdienišķas dzīves ainas, pagodinot reālistiski tēmas, kas agrāk žanru hierarhijā tika uzskatītas par otršķirīgām. Autentisku spēku iegūst ikdienas dzīve, laikmetīgs darbs, ainava, klusā daba un portrets. Mākslinieki zīmējumam piešķir ekspresīvu vērtību, stilizējot un vienkāršojot. Tradicionāli glezna veidojas pakāpeniskā pārejā no tumšām krāsām uz gaišām, gaismai parasti krītot no kreisās augšējās malas. Faktūra veidota tā, ka tajā parādās biezs un trekns triepiens. Gleznā ir saskatāmas biezas, tumšas ēnas, kas tiek iegūtas, izmantojot sajauktās zemes krāsas.[3]
Reālisti mākslā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pirmsākumos reālisma aizsācējs Eiropā bija itāliešu mākslinieks Karavadžo, 17. gadsimtā sadzīves žanrā šo virzienu turpināja holandieši — ainavā Jakobs van Reisdāls, bet klusajā dabā — Villems Klāss.[2] Franču mākslā reālistu vidū ir minami gleznotāji: Žans Fransuā Milē, Onorē Domjē, Roza Bonēra, Gistavs Kurbē, Žans Luijs Ernests Meisonjē. Reālistiem pieskaitāmi arī Nīderlandes Hāgas skolas pārstāvji Jākobs Mariss un Jozefs Izraelss, amerikāņu gleznotājs Džeimss Ebots Maknīls Vistlers, spāņu mākslinieks Hosē Domingess Bekers un viņa dēls Valeriano Bekers, kā arī Krievijas peredvižņiku grupas pārstāvis Iļja Repins un Vasilijs Perovs.[4]
Latviešu reālisti mākslā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]19. gadsimta latviešu mākslā raksturīgs reālisms ir Kārļa Hūna darbiem, Jūlija Federa ainavām un Jāņa Staņislava Rozes portretiem.[2] 20. gadsimta reālistu vidū ir minams Hugo Grotuss.
Reālisms literatūrā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Reālisms kā literatūras virziens radās 1830.—1840. gados kā romantisma noliegums. Reālisms radās pozitīvisma socioloģijas, filozofijas un kritikas iespaidā, apvienojot pozitīvo zinātņu, tas ir sabiedrības zinātņu un dabaszinātņu sasniegumus. Reālismā dominēja prozas darbi, uzskatot tos par patiesiem, jo tā ir ikdienas valoda pretstatā romantismam,kurā dominēja dzeja. Būtiski bija atspoguļot dzīvi, to neizskaistinot un neko nepalaižot garām, literārā darbā, atsijājot nebūtisko un galveno uzmanību koncentrējot uz būtisko.[5]
Reālisma pārstāvji literatūrā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Galvenie reālisma pārstāvji franču literatūrā ir: Gistavs Flobērs, Onore de Balzaks, Gijs de Mopasāns, Stendāls, angļu literatūrā: Viljams Tekerejs, Čārlzs Dikenss, krievu literatūrā: Ivans Gončarovs, Ļevs Tolstojs, Nikolajs Gogolis, Nikolajs Ņekrasovs, Ivans Turgeņevs.
Latviešu reālisma pārstāvji literatūrā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Reālisms latviešu literatūrā galvenokārt ir pārstāvēts prozā un tam ir raksturīgi divi posmi: agrīnais posms — ētiskais un daļēji sociālais, ka arī vēlīnais posms — sociālais un psiholoģiskais. Reālisma agrīnā posma literātu vidū ir minami: brāļi Kaudzītes, Māteru Juris, Apsīšu Jēkabs, Doku Atis. Vēlīnā posma literātu vidū ir minami: Augusts Deglavs, Andrievs Niedra, Jānis Poruks, Augusts Saulietis, Jānis Purapuķe, Andrejs Upīts, Rūdolfs Blaumanis.[5]
Izmantotā literatūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Karasā, Patrisija Frida, Markadē Izabella. Mākslas enciklopēdija. Glezniecības virzieni. Rīga: Jumava, 2002. 240 lpp.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Letonikas datu bāze». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2011. gada 14. jūlijā.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 Daina Blūma. Mazā mākslas vēstures terminu vārdnīca. Rīga : Zvaigzne ABC, 2005. 147. lpp. ISBN 9984-369-62-5.
- ↑ Karasā, Patrisija Frida, Markadē Izabella. Mākslas enciklopēdija. Glezniecības virzieni. Rīga: Jumava, 2002. 70. lpp.
- ↑ Karasā, Patrisija Frida, Markadē Izabella. Mākslas enciklopēdija. Glezniecības virzieni. Rīga: Jumava, 2002. 70. - 71. lpp.
- ↑ 5,0 5,1 «Letonikas datu bāze». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2011. gada 14. jūlijā.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Reālisms.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
| ||||||||||||||||||||||||||