Nabadzība

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Graustu rajons Indonēzijas galvaspilsētā Džakartā

Nabadzība ir sociāla, ekonomiska un politiska rakstura stāvoklis, kuram raksturīga atsevišķa indivīda vai sociālas grupas trūkums pēc primārās nepieciešamības precēm un pakalpojumiem. Nabadzība bieži ir saistīta ar naudas trūkumu. Nabadzība ir relatīvs jēdziens un ir atkarīgs no vispārējā dzīves līmeņa konkrētā sabiedrībā. Nabadzībā dzīvojošajām personām ne tikai trūkst naudas, bet nereti ir arī pārtikas, dzeramā ūdens, veselības aprūpes, apģērba un/vai pajumtes trūkums.

Pēc Eiropas Kopienas Statistikas biroja izstrādātas metodoloģijas aprēķina nabadzības riska slieksni un nabadzības riska indeksu. Centrālā statistikas pārvalde rēķina Lākenas indikatorus, lai novērtētu un salīdzinātu situāciju sociālās iekļaušanās jomā Eiropas Savienības dalībvalstīs.

Nabadzības definīcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas likumdošanā nabadzība nav definēta, tāpēc, runājot par nabadzību, sociālo atstumtību un sociālo iekļaušanu, tiek pielietotas Eiropas Komisijas definīcijas. Saskaņā ar Eiropas Komisijas noteikto, par nabadzīgām tiek uzskatītas personas, ja to ienākumi un resursi (ekonomiskie, sociālie un kultūras) ir tik ierobežoti, ka viņu dzīves līmenis ir zemāks par sabiedrībā pieņemto un tām tiek liegtas vai ir ierobežotas pamattiesības. Tādējādi nabadzība galvenokārt ietver materiālo resursu trūkumu, kā rezultātā cilvēks nevar nodrošināt dzīvei nepieciešamās pamatvajadzības (pārtika, mājoklis, veselība, izglītība, kultūra un citas).[1]

Absolūtā nabadzība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Absolūtā nabadzība izpaužas kā minimālo resursu trūkums pamatvajadzību apmierināšanai. Šādā gadījumā trūkst pārtikas, apģērba, pajumtes. Absolūtā nabadzība balstās uz iztikas minimuma jēdzienu.[2] Cilvēku izpratnē joprojām atšķiras absolūtās nabadzības jēdziens, jo ir atšķirīgi uzskati par to, kas ir pamatvajadzības.

Relatīvā nabadzība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Relatīvajai nabadzībai ir raksturīgi apstākļi, kad pieejamie resursi un līdzekļi ir mazāk, ne tik lielā daudzumā pieejami, kā tas ir pieņemts sabiedrībā, kurā indivīds dzīvo. Šajā gadījumā ir regulārs līdzekļu trūkums, piemēram, lai samaksātu īri, mācīties, apmeklētu kultūras pasākumus. Salīdzinājumā ar absolūto nabadzību šeit nav noteiktas pamatvajadzības, bet tiek izvērtēti indivīda, ģimeņu jeb mājsaimniecību ienākumi, kas tiek salīdzināti ar pārējo sabiedrības locekļu ienākumiem.[2]

Subjektīvā nabadzība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Subjektīvā nabadzība attiecas tikai uz konkrētu indivīdu uztveri par savu dzīves līmeni.

Nabadzības pazīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bads[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts un citi raksti: bads un nepietiekams uzturs

Viena no nabadzības pazīmēm ir pārtikas trūkums ilgstošā laika periodā.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Sociālā iekļaušana > Situācijas raksturojums». LR Labklājības iministrija. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 6. janvārī. Skatīts: 2019. gada 6. aprīlī.
  2. 2,0 2,1 «Ko nozīmē „nabadzība” un „sociālā atstumtība”?». LR Labklājības ministrija. 2010. gads. Skatīts: 2020. gada 7. jūnijā.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]