Nikolajs Amosovs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Nikolajs Amosovs
Николай Михайлович Амосов
Nikolajs Amosovs 1984. gadā.
Nikolajs Amosovs 1984. gadā.
Personīgā informācija
Dzimis 1913. gada 6. decembrī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Oļhovas ciems, Čerepovecas apriņķis, Novgorodas guberņs, Krievijas impērija (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Miris 2002. gada 12. decembrī (89 gadi)
Valsts karogs: Ukraina Kijiva, Ukraina
Pilsonība Karogs: Krievijas Impērija Krievijas impērija
Karogs: Padomju Savienība PSRS
Karogs: Ukraina Ukraina
Ārsta informācija
Medicīnas joma kardioķirurģija, gerontoloģija, transplantoloģija, kibernētiskā bioloģija
Darba vietas Ukrainas Medicīnas zinātņu akadēmijas N. Amosova vārdā nosauktais Nacionālais Sirds un asinsvadu ķirurģijas institūts
Alma mater Arhangeļskas Medicīnas institūts (1939)
Neklātienes Industriālais institūts (1940)
Sasniegumi, atklājumi izgudrojumi ķirurģisko procedūru jomā sirds defektu ārstēšanai
Apbalvojumi Sociālistiskā Darba Varonis (1973)
divi Ļeņina ordeņi
divi Sarkanās Zvaigznes ordeņi
Ļeņina prēmija (1961)

Nikolajs Amosovs (krievu: Никола́й Миха́йлович Амо́сов, ukraiņu: Мико́ла Миха́йлович Амо́сов, dzimis 1913. gada 12. jūnijā, miris 2002. gada 12. decembrī) bija padomju un ukraiņu ārsts, sirds ķirurgs, medicīnas zinātņu doktors (1953), Ukrainas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis (1969). Pazīstams ar saviem izgudrojumiem ķirurģisko procedūru jomā sirds defektu ārstēšanai. Bija pirmais padomju ķirurgs, kas veica sirds vārstuļa protezēšanu.[1] Propogandējis idejas par veselīgu dzīvesveidu, sarakstījis darbus medicīnas jomā, gerontoloģijā, kā arī rakstījis par mākslīgo intelektu un sabiedrības dzīves racionālu plānošanu.

Amosovs guvis panākumus arī literārā jomā, sarakstījis darbus, kas sasnieguši bestsellera statusu. Amosovs sarakstījis tādus literārus darbus kā stāsts Мысли и сердце (1964) un zinātniskās fantastikas darbs "Nākotnes piezīmes" (Записки из будущего, 1965).

2008. gadā astoņu mēnešus ilgā projekta Inter rezultātā Ukrainā televīzijas šovā tika paziņoti balsojuma rezultāti par visu laiku diženākajiem Ukrainas cilvēkiem. Balsojumā piedalījās rekordliels skatītāju skaits (ap 2,5 miljoni). Šajā aptaujā Amosovs ieņēma otro vietu. Viņu apsteidza tikai Kijevas Krievzemes lielkņazs Jaroslavs Gudrais.[2]

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Amosovs piedzima 1913. gadā krievu zemnieku ģimenē Oļhovas ciemā, netālu no ČerepovecasKrievijas impērijas Novgorodas guberņas Čerepovecas apriņķī. Māte strādāja par vecmāti, darīja darbu pašaizliedzīgi, neņēma naudu no savām pacientēm. Tas vēlāk lielā mērā iespaidoja Amosova profesijas izvēli.[3]

Amosovs no 12 līdz 18 gadu vecumam mācījās skolā Čerepovecā. Pēc tam mācījās tehnikumā par mehāniķi. 1932. gadā sāka strādāt Arhangeļskā lielas kokzāģētavas elektrostacijā par maiņas priekšnieku. 1934. gadā apprecējās ar Gaļinu Soboļevu. Tajā pašā gadā nomira Amosova māte. 1935. gadā abi ar sievu uzsāka mācības Arhangeļskas Medicīnas institūtā, ko viņš ar izcilību pabeidza 1939. gadā. Paralēli mācījās arī Neklātienes Industriālajā institūtā, ko arī pabeidza ar izcilību 1940. gadā, iegūstot inženiera dipomu. Amosovs vēlējās nodarboties ar fizioloģiju, bet aspirantūrā brīva vieta bija tikai ķirurģijā. Tomēr aspirantūra Amosovu nesaistīja. Izjuka arī ģimenes dzīve, viņš pārcēlās atpakaļ uz Čerepovecu un sāka strādāt slimnīcā par rezidentu-ķirurgu. Šajā laikā noformējās Amosova politiskie uzskati. Viņam bija grūti saprasties ar slimnīcas komunistisko vadību. Tas bija arī viņa ģimenes pieredzes ietekmē, jo represijās bija gājuši bojā viņa mātes brālis un māsa.[4]

Sākoties Otrajam pasaules karam, Amosovs tika norīkots par vadošo ķirurgu pārvietojamā lauku hospitālī, ar kuru kopā bija gan Eiropā, gan vēlāk arī Mandžūrijā. Kara laikā guva lielu pieredzi kā ķirurgs, veica ap 4000 operāciju.

1944. gadā Amosovs apprecējās otro reizi — ar medmāsu Lidiju Deņisenko. 1947. gadā ģimene pārcēlās uz Brjansku, kur Amosovam piedāvāja slimnīcas ķirurģiskās nodaļas vadītāja vietu un apgabala galvenā ķirurga amatu. Amosovs bija arī pasniedzājs Brjanskas feldšeru skolā (mūsdienās — Akadēmiķa N. Amosova vārdā nosauktā Brjanskas medicīnas koledža[5]).

1953. gada martā Amosovs aizstāvēja doktora disertāciju un sāka vadīt katedru Kijivas Medicīnas institūtā. 1960. gadā kļuva par biokibernētikas nodaļas vadītāju Ukrainas zinātņu akadēmijas Biokibernētikas institūtā.

1963. gada 17. janvārī Amosovs veica pirmo sirds mitrālā vārstuļa protezēšanas operāciju Padomju Savienībā. 1965. gadā Amosovs implantēja pacientiem puslodes tipa sirds vārstuļa protēzi, ko vēlāk ieviesa ražošanā ar nosaukumu «МКЧ-27».

1960. gados — 1970. gadu sākumā Amosovs saslima ar tuberkulozi un ārstājās Veckrimas sanatorijā. Pēc izārstēšanās viņš organizēja sanatorijā pulmanoloģijas ķirurģijas nodaļu un periodiski ieradās arī pats veikt operācijas. 1968. gadā Amosovu norīkoja par Kijivas tuberkulozes un krūškurvja ķirurģijas zinātnieciski pētnieciskā institūta direktora vietnieku. Vienlaicīgi vadīja arī krūškurvja ķirurģijas katedru Ārstu tālākizglītības institūtā (1955—1970). 1983. gadā Amosovs kļuva par Sirds un asinsvadu ķirurģijas institūta direktoru.

Amosovs bijis PSRS Augstākās Padomes deputāts no Kijivas apgabala (1962—1979) un PSRS Tautas deputāts (1989—1991).

1998. gada 29. maijā Amosovam Vācijā veica operāciju, iešuva bioloģisko aortas vārstuli un koronārajām artērijām uzlika divus šuntus. 2002. gada 12. decembrī Amosovs nomira no infarkta. Apglabāts Baikovas kapsētā Kijivā.

Amosova sieva Lidija Deņisenko (1920—2014) bija ārste, beigusi Kijivas medicīnisko institūtu. strādāja par ķirurgu un fizioterapeiti. Amosova meita Jekaterina Amosova (dzimusi 1956. gadā) arī ir ārste, medicīnas zinātņu doktore un Ukrainas Nacionālās Medicīnas zinātņu akadēmijas korespondētājlocekle.

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Amosovs uz Ukrainas pastmarkas, 2013. gads

Savas dzīves laikā Amosovs sarakstījis grāmatas dažādās jomās — par medicīnu, gerontoloģiju, veselīgu dzīvesveidu, mākslīgo intelektu un sabiedrības dzīves racionālu plānošanu, kā ari darbus zinātniskās fantastikas jomā.

  • 1964 — «Мысли и сердце» (Domas un sirds)
  • 1965 — «Записки из будущего» ("Nākotnes piezīmes" — 1969. gadā grāmata izdota latviešu valodā izdevniecības "Zinātne" grāmatu sērijā "Fantastikas pasaulē")
  • 1969 — «Искусственный разум» (Mākslīgais intelekts)
  • 1973 — «Автоматы и разумное поведение» (Automāti un saprātīga uzvedība)
  • 1975 — «ППГ 2266 (Записки полевого хирурга)» (Lauka ķirurga piezīmes)
  • 1978 — «Раздумья о здоровье»[6] (Pārdomas par veselību)
  • 1979 — «Здоровье и счастье ребёнка» (Bērna veselība un laime)
  • 1979 — «Алгоритмы разума» (Prāta algoritmi)
  • 1983 — «Книга о счастье и несчастьях» (Grāmata par laimi un nelaimēm)
  • 1995 — «Эксперимент» (Eksperiments)
  • 1996 — «Преодоление старости» (Vecuma pārvarēšana)
  • 1997 — «Моя система здоровья» (Mana veselības sistēma)
  • 1998 — «Голоса времён» (Laika balsis)
  • 2000 — «Размышления» (Pārdomas)
  • 2002 — «Энциклопедия Амосова» (Amosova enciklopēdija)
  • 2003 — «Моё мировоззрение» (Mans pasaules skatījums)
  • 2003 — «Эксперимент по преодолению старости» (Eksperiments, lai pārvarētu vecumu)

Piemiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 2003. gadā Ukrainas Medicīnas zinātņu akadēmijas Nacionālais Sirds un asinsvadu ķirurģijas institūts tika nosaukts N. Amosova vārdā. Institūta vēsture sākās 1955. gadā ar pirmo Ukrainas PSR specializēto sirds ķirurģijas klīniku, ko Amosovs organizēja 24. pilsētas slimnīcā Kijivā.
  • 2003. gadā Amosova vārdā tika nosaukta iela Kijivā.
  • 2003. gadā Ukrainas Nacionālā zinātņu akadēmija nodibināja Amosova balvu, ko piešķir par nozīmīgiem zinātniskiem darbiem kardio-vaskulārajā ķirurģijā un transplantoloģijā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]