Ukraiņu valoda

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Ukraiņu valoda  
Izruna: IPA: [ukrɑˈjinʲsʲkɑ ˈmɔʋɑ]
Valodu lieto: Ukraina, Krievija, Brazīlija, Kazahstāna, ASV, Kanāda, Moldova, Ungārija, Baltkrievija, Polija
Pratēju skaits: 36,2 miljoni[1] 
Reitings: 26
Valodu saime: Indoeiropiešu
 Slāvu
  Austrumslāvu
   Ukraiņu valoda 
Rakstība: Kirilica (ukraiņu ortogrāfija) 
Oficiālais statuss
Oficiālā valoda: Karogs: Ukraina Ukraina
Valsts karogs: Piedņestra Piedņestra
Regulators: Ukrainas Valsts Zinātņu akadēmija
Valodas kodi
ISO 639-1: uk
ISO 639-2: ukr
ISO 639-3: ukr 
Ukrainian lang.svg
Ukraiņu valodas areāls

Ukraiņu valoda (украї́нська мо́ва, ukrayins'ka mova; izrunā: [ukraˈjinsʲka ˈmɔva]), vēsturiski ruska jeb rusinska (ру́ська, руси́нська), ir austrumslāvu valoda. Tā ir Ukrainas valsts valoda un viena no oficiālajām Piedņestras Moldāvu Republikas valodām. Lielākā daļa ukraiņu valodas pratēju dzīvo Ukrainā. Ar aptuveni 35 miljoniem ukraiņu valodas pratēju tā ir otra vai trešā lielākā slāvu valoda pēc krievu un varbūt poļu valodas. Ukraiņu valodas rakstībā izmanto kirilicu. Ukraiņu valodai līdzīgākās valodas ir rusīnu valoda, ko daži valodnieki uzskata par ukraiņu valodas dialektu, baltkrievu un krievu valoda.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Rutēņi
Mūsdienu ukraiņu valodas dialektu izplatība.

Ukraiņu valodas izcelsme ir meklējama senajā austrumslāvu valodā, kurā no 10. līdz 13. gadsimtam runāja Kijevas Krievzemes iedzīvotāji. No 1804. līdz 1917. gada Krievijas revolūcijai, kad Austrumukraina atradās Krievijas impērijas sastāvā, skolās bija aizliegts runāt ukraiņu valodā, jo tā tika uzskatīta par krievu valodas mazkrievu dialektu (малороссийское наречие русского языка).[2] Savukārt Rietumukrainā, kas sākotnēji atradās Polijas—Lietuvas ūnijā un pēcāk Austroungārijā par rusīņu valodu (русинська мова) sauktā ukraiņu valoda nekad netika aizliegta un pastāvēja labvēlīgāka augsne tās attīstībai.[3]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Ethnologue
  2. Jonathan Steele. Eternal Russia:Yeltsin, Gorbachev, and the Mirage of Democracy. Harvard University Press, 1988. 217. lpp. ISBN 978-0-674-26837-1.
  3. Pols Vekslers Purism and Language: A Study in Modern Ukrainian and Belorussian Nationalism (angliski), Indiana University Press, ISBN 087750-175-0 (309. lpp)