NordLink

Vikipēdijas lapa
NordLink un NorNed līniju maršruts, plānots maršruts NorGer

NordLink[1] ir zemūdens kabelis caur Ziemeļjūru, kas savieno Norvēģijas un Vācijas elektrotīklus un tādējādi dod iespēju apmainīties ar elektrību. Projektu vada Norvēģijas tīkla operators Statnett un Vācijas tīkla operators TenneT un valsts attīstības banka KfW. Izmaksas ir aptuveni 2 miljardi eiro, kas tiks vienlīdzīgi sadalīti starp Norvēģijas un Vācijas partneriem.

NordLink sāka regulāras komercdarbības 2021. gada 27. aprīlī. 2021. gada 1. maijā NordLink atklāja federālā kanclere Angela Merkele, Norvēģijas premjerministre Erna Solberga un Šlēsvigas-Holšteinas premjerministrs Daniels Ginters. COVID-19 pandēmijas dēļ atklāšana notika digitāli.

Plānošanas posmā NordLink līdzās NorGer bija viens no diviem plānotajiem augstsprieguma līdzstrāvas pārvades (HVDC) starpsavienotājiem starp Norvēģiju un Vāciju. NordLink ir viens no vairākiem zemūdens HVDC kabeļiem Ziemeļjūrā. Piemēram, kopš 2008. gada darbojas līdzīgs HVDC zemūdens kabelis NorNed starp Norvēģiju un Eemshavenu Nīderlandē.

Projekts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

NordLink skaitļos
Kabeļa garums: 516 km zemūdens kabeļa[2] 54 km zemes kabelis

53 km gaisvadu

Jauda: 1400 MW
Būvniecības laiks: apmēram 3 gadi
Investīciju apjoms: 1,5 līdz 2 miljardi eiro
Nominālais spriegums: ± 525 kV
Kabeļa svars: 35-50 kg / m
Kabeļa diametrs: apmēram 11-13 cm
Maršruta maksimālais jūras dziļums: 410 m
Uzstādīšana: 2020. gada 9. decembris
Paredzamais dzīves ilgums: apmēram 40 gadus
Strāvas zudums kabelī: aptuveni 5 %

Mērķis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mērķis ir savienot Norvēģijas un Vācijas elektroapgādes tīklus un tādējādi arī saistīt elektroenerģijas tirgus un atrisināt zaļās energijas pārpalikuma problēmas uz komerciāla pamata. Savienojums galvenokārt ir paredzēts, lai mazinātu vēja enerģijas elektrības ražošanas svārstības Vācijas ziemeļos. Elektroenerģijas pārpalikums no vēja enerģijas jānodod Norvēģijai un jāizmanto tieši tur, savukārt Norvēģijas hidroelektrostacijas tiek īslaicīgi slēgtas, lai ietaupītais ūdens būtu pieejams vēlākai pārvēršanai elektroenerģijā. Savukārt, ja nepieciešams, elektrību no Norvēģijas hidroelektrostacijām var pārsūtīt uz Vāciju. Norvēģijas uzglabāšanas ezeri varētu kalpot par tā saukto "virtuālo krātuvi" saistībā ar parastajām hidroelektrostacijām.[3]

Operators[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nordlink vada konsorcijs, kas sastāv no Norvēģijas tīkla operatora Statnett un Vācijas uzņēmuma DC Nordseekabel GmbH & Co. KG (NOKA) — kurā vienlīdzīgi ir iesaistīts tīkla operators TenneT un valsts attīstības banka KfW.[4] NordLink Eiropas Komisija ir norādījusi kā kopējas ieinteresētības projektus ar 1.8. Numuru Eiropas Savienības PCI sarakstā.

Tehnoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Maksimālā iespējamā nododamā jauda ir 1,4 GW un pēc izvēles var tikt pārraidīts vienā no diviem iespējamajiem virzieniem. HVDC darbojās ar bipolāru darba spriegumu ±450 kV līdz ±525 kV. Bipolārās konstrukcijas dēļ tiek novērsti aizmugurējā elektroda trūkumi ar zemējumu jūrā, kā rezultātā rodas nevēlama hlora savienojumu rašanās un anoda metāla korozija. Lai to izdarītu, ir jāuzliek vismaz divi augstsprieguma kabeļi.

Tā kā elektroenerģijas padeve Vācijā un Norvēģijā balstās uz trīsfāzu maiņstrāvu, abās valstīs jābūvē pārveidotāju stacijas, kas izlīdzina trīsfāžu strāvu un pārveido to par līdzstrāvu, kas tiek pārraidīta caur kabeli. Katrai pārveidotāja stacijai ir nepieciešams laukums aptuveni 25 ha.

Atrašanās vieta[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zemūdens kabelis nonāk krastā Šlēsvigas-Holšteinas Ziemeļjūras piekrastē netālu no Būzumas. No turienes tas kā pazemes kabelis iet uz Wilster apakšstaciju Nortorfā. Vilsterā tika uzbūvēta pārveidotāja stacija, lai to varētu savienot ar Vācijas īpašu augstsprieguma tīklu, cita starpā kā sākuma punktu SuedLink. Norvēģijā kabelis nonāk Feda apgabalā. No līnijas pārējais lai Tonstad pašvaldībā Sirdal ir 53 km gara gaisvadu līnija realizēta. Tajā tika uzbūvēta pārveidotāja stacija savienošanai ar Norvēģijas pārvades tīklu.

Zemūdens kabelis atrodas Norvēģijas, Dānijas un Vācijas kontinentālajā šelfā Ziemeļjūras austrumos. Pieteikums kabeļa izbūvei un ekspluatācijai Vācijas ekskluzīvās ekonomiskās zonas (EEZ) teritorijā tika apstiprināts 2011. gada 11. maijā Nordhekekabel GmbH & Co. KG no Arnhemas iesniedza atbildīgajai Federālajai Jūrniecības un hidrogrāfijas aģentūrai (BSH). 2014. gada jūlijā tika pieņemts plānošanas apstiprināšanas lēmums posmam no Vilstera Šlēsvigā-Holšteinā līdz Vācijas teritoriālo ūdeņu robežai.[5]

Esošā Wilster apakšstacija Nortorfā, galapunkts Vācijā
Būvlaukums pārveidotāja stacijas vietā

Celtniecības vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apstiprinājumu pārvietošanai ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā BSH piešķīra 2014. gada 2. oktobrī.[4] Arī Norvēģijas licencētāja iestāde licenci izsniedza 2014. gada oktobrī.[6]

Investīciju lēmums tika pieņemts 2015. gada 10. februārī, pēc tam sekoja ABB (precīzāk: Hitachi un ABB dibinātais kopuzņēmums ar nosaukumu Power Grids) ar pārveidotāju staciju būvniecību un kabeļu uzlikšanu Vācijas nozarē un Nexans Norway ar kabeli dēj Norvēģijas un Dānijas apgabalos.[2] Būvniecībā bija iesaistīta arī NKT Holding.

Oficiālais kabeļa būvniecības sākums ir 2016. gada septembris.[7]

2017. gada augustā portāls Offshore-Windindustrie.de ziņoja, ka Norvēģijas dienvidos ir uzlikti pirmie zemūdens kabeļa kilometri. Tādējādi darbs noritētu pēc grafika. Vest-Agder reģionā bija sākta līdzstrāvas savienojuma izbūve. Pirmie kabeļa kilometri tika uzklāti jūras gultnē Vollesfjord.

2017. gada oktobrī pārveidotāju stacijā Vācijas pusē Vilsterā tika svinēta papildināšanas ceremonija. Šeit pārvades līnijas tiešā strāva tiek pārveidota par trīsfāzu barošanas tīkla maiņstrāvu (vai otrādi).[8]

2017. gada 19. decembrī ALE Heavylift ziņoja par septiņu transformatoru uzstādīšanu Tonstadā, katrs no kuriem sverot 225 t.[9]

Zemūdens kabeļa ierīkošana Vācijas Ziemeļjūras daļā sākās 2018. gada septembrī.[10] 2019. gada jūnijā kabelis sasniedza Vācijas nosēšanās punktu Büsum.[11] Aptuveni gadu vēlāk, 2020. gada septembra sākumā, sistēmas testu ietvaros pirmo reizi pa kabeli tika pārraidīta 70 MW jauda. Vienā no šiem testiem 2020. gada 10. septembra rītā — iespējams, programmatūras kļūdas dēļ pārveidotāja vadībā — pārraides jauda no DE uz NO pieauga līdz 1400 MW, tāpēc frekvence Skandināvijas sinhronajā zonā palielinājās par 0,5 Hz, kam bija ietekme uz aizsargierīcēm. Incidents ilga mazāk nekā minūti. Spēkstacija Somijā uz īsu laiku pārtrauca ražošanu, jo palielinājās frekvence.

Izmēģinājuma darbība sākās 2020. gada decembrī. NordLink sāka regulāras komercdarbības 2021. gada aprīlī. Oficiālā inaugurācija notika kā digitālas svinības 2021. gada 27. maijā. Runātāju vidū bija Vācijas kanclere Angela Merkele, viņas norvēģu kolēģe Erna Solberga un federālais ekonomikas ministrs Pīters Altmeiers.[12]

Ieklāšanas metode[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zemūdens kabeli jūras dzelmē ieklāja īpašs kabeļu likšanas kuģis. Hidrauliskais arkls jūras gultnē izraka tranšeju, kurā kabelis tika aprakts un pārklāts ar izrakto materiālu. Teritorijās ar akmens jūras dibenu kabeli var aizsargāt ar grimstošiem akmeņiem. Precīzu kabeļu maršrutu noteica, plaši kartējot jūras dibenu pa iespējamo kabeļu trasi.

± 525 kV gaisvadu līnija Norvēģijā

Kabelis tika novietots pazemē 54 kilometru garajā posmā starp Būzumu un Vilsteru. Šim nolūkam tika izrakta 1,6 līdz 1,8 metrus dziļa tranšeja, kurā pēc tam tika ielikti abi kabeļu pavedieni. Viena viela sver 48 kg / metrs, tāpēc kabelis tika ievilkts tranšejā uz veltņiem.[13] Pazemes kabeļu klāšana rada īpašas problēmas loģistikā, jo atšķirībā no gaisvadu kabeļiem nav iespējams pārvadāt pārāk garus kabeļu posmus. Šajā gadījumā kabeļu sekciju maksimālais garums bija 1200 metri, kad tie tika satīti uz kabeļu spoles transportēšanai. Ar kabeļiem piekrauta smagā kravas transportlīdzekļa kopējā masa bija 130 tonnas.[13] Pēc tam atsevišķās kabeļu sekcijas tika elektriski savienotas un aizsargātas ar uzmavām. Kad tranšeja beidzot tika aizpildīta, zemē tika ievietotas kabeļu aizsargplāksnes un brīdinājuma lentes, lai aizsargātu kabeli no nejaušiem bojājumiem inženiertehnisko darbu laikā.

Vide[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iepriekšējie Swepol zemūdens kabeļa pētījumi parādīja, ka pareizi novietoti HVDC zemūdens kabeļi, kas iestrādāti jūras gultnē, gandrīz neietekmē jūras dzīvniekus. Pārveidotāju stacijas rajonā līdzstrāva tiek pārveidota atpakaļ maiņstrāvā, kas pēc tam pa gaisvadu tiek nodota tuvākajai apakšstacijai. Transformatoru stacijām uz sauszemes ir nepieciešama telpa, un tie rada trokšņus, kas ir līdzīgi apakšstacijas un apakšstacijas ar līdzīgu jaudu trokšņiem — tomēr pārveidotāja transformatoros trokšņa piesārņojums ir lielāks, pateicoties invertora laikā radītajām harmonikām. Šeit ir izkārtojums ar 80-95 dB (A), ārpusē ar 45 sagaidāms dB (A). Tas bija svarīgi, izvēloties staciju celtniecības vietu.[14]

Tīmekļa saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Info von Statnett zu NordLink. In: statnett.no. Abgerufen am 28. Mai 2021 (englisch).
  • Pressemitteilung von Statnett zu NordLink und NorGer (Memento vom 13. Februar 2018 im Internet Archive) (9. September 2010/ 15. April 2013; englisch)
  • NORD.LINK Project (Memento vom 6. Februar 2013 im Internet Archive)
  • NordLink — TenneT. In: tennet.eu. Abgerufen am 28. Mai 2021.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ↑ Подводный кабель NordLink соединил ветропарки Германии и ГЭС Норвегии dw.com
  2. ↑ 2,0 2,1 Aufträge für NordLink vergeben. In E&M Daily vom 14.—16. Februar 2015, S. 7
  3. ↑ Ab 2020 fließt Strom aus Wind und Sonne durch die Nordsee. In: Ingenieur.de, 11. Februar 2015, abgerufen am 5. April 2018
  4. ↑ 4,0 4,1 Windkraft-Journal: 1.400-MW-Gleichstrom-Seekabel: BSH genehmigt NordLink-Kabel nach Norwegen, vom 12. Oktober 2014, abgerufen am 1. November 2014
  5. ↑ Nordseekabel: Habeck hofft auf zügige Investitionsentscheidung. In: E&M Daily vom 5.—7. Juli 2014, S. 5
  6. ↑ IWR: Stromtrasse Nord.Link: Norwegen wird mit Deutschland verkabelt, vom 14. Oktober 2014, abgerufen am 1. November 2014
  7. ↑ Erster Spatenstich für Bau der Stromtrasse „NordLink“. In: Schleswig-Holsteinischer Zeitungsverlag, 16. September 2016, abgerufen am 16. September 2016.
  8. ↑ Wolfhart Fabarius: Richtfest für Konverterstation · Deutsch-norwegische Stromverbindung im Zeitplan. In: Täglicher Hafenbericht vom 10. Oktober 2017, S. 3
  9. ↑ Delivery and installation of transformers, Norway Arhivēts 2017. gada 22. decembrī, Wayback Machine vietnē. ale-heavylift.com, 19. Dezember 2017, abgerufen 21. Dezember 2017
  10. ↑ Tennet verlegt Seekabel Nordlink in der Nordsee Arhivēts 2021. gada 2. jūnijā, Wayback Machine vietnē.. In: Euwid Neue Energie, 4. September 2018, abgerufen am 4. September 2018
  11. ↑ Lange Leitung. In: taz, 20. Juni 2019, abgerufen am 20. Juni 2019
  12. ↑ faz.net: Die Mär vom grünen Wunderkabel
  13. ↑ 13,0 13,1 NordLink-Erdkabel-Erklärfilm YouTube
  14. ↑ Andrulewicz et al.: The environmental effects of the installation and functioning of the submarine SwePol Link HVDC transmission line: a case study of the Polish Marine Area of the Baltic Sea. In: Journal of Sea Research 49, (2003), 337—345, doi:10.1016/S1385-1101(03)00020-0
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=NordLink&oldid=4007088"