Novecošana

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Novecošana ir dabisks, neatgriezenisks, ilgstošs bioloģisks process cilvēka organisma individuālajā attīstībā. Organismu novecošanas cēloņus un likumsakarības pētī īpaša zinātnes nozare — gerontoloģija, kuras galvenais uzdevums ir paildzināt cilvēka aktīvo mūžu. Pēdējā laikā tiek piedāvāti vairāki vecuma klasifikācijas varianti.

  • 60-74 gadi – senioru vecums,
  • 75 gadi un vecāki – veci,
  • no 90 gadiem – ilgdzīvotāji.[1]

Novecošanas tipi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Hronoloģiskā novecošana — gadu skaits kopš dzimšanas brīža (pases vecums);
  2. Sociālā novecošana — noteiktai vecuma grupai raksturīga uzvedība un lomas (ģērbšanās stils, uzvedības ieradumi, attieksme pret sabiedrību, ikdienas aktivitātes). Atspoguļo indivīda lomu un mijiedarbību sociālajā sfērā;
  3. Bioloģiskā novecošana — vispārējās veselības un dzīvotspējas līmenis, visu funkciju stāvoklis. Tagadnes pozīcija iespējamā dzīves ilguma kontekstā;
  4. Psiholoģiskā novecošana – indivīda spēja adaptēties, pieskaņot savu uzvedību apkārtējās vides prasībām. Psiholoģisko vecumu iespaido bioloģiskie un sociālie faktori, kā arī adaptēšanās spējas, ko ietekmē atmiņa, mācīšanās spējas, intelekta līmenis, prasmes, jūtas, motivācija, emocijas.

Novecošanas tipus var iedalīt divās grupās:

  • Labvēlīgās vecumdienas
  • Nelabvēlīgās vecumdienas

Labvēlīgās vecumdienas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Labvēlīgas vecumdienas ietver 4 apakšgrupas:

  • Aktīvi-radoša grupa – veselīgs dzīves veids, turpina strādāt, darbojas sabiedrības dzīvē;
  • Komforta vecumdienas – nodarbošanās ar sportu, atpūta;
  • Trešā grupa ir vērsta uz ģimeni, mazbērniem, ģimenes vajadzību uzturēšana un nodrošināšana;
  • Ceturtā grupa vērsta uz veselībudiēta, zāļu līdzekļi, fiziskā slodze, kuru nosaka ārsts.

Nelabvēlīgas vecumdienas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tās ietver 2 apakšgrupas:

  • Agresīvā grupa – pretenzijas, skaļa uzvešanās utt.
  • Zema pašnovērtējuma grupa – savās problēmās un nesasniegtajos mērķos vaino tikai sevi.

Dzīvildzes sekojošās problēmas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Sabiedrības novecošanas problēma,
  • Senioru sociālais statuss un labklājība,
  • Senioru atbalsts darba tirgū.[2]

Tomēr senioru grupas robežas un pārejas vecums nav noteikts, kā arī nav noteikts vecums, kuru var definēt kā “seniora vecumu”. Centrālās statistikas pārbaude ir veikusi statistiku, ka galvenā tautas novecošanas pazīme ir tās demogrāfiskais vecums. Šis rādītājs nosaka senioru īpatsvaru attiecīgi pret kopējo iedzīvotāju skaitu. Par demogrāfiskās novecošanas sākumpunktu tiek uzskatīts vecums – 60 gadi un vairāk, kā arī, ja šīs grupas īpatsvars ir 12%, salīdzinot ar kopējo iedzīvotāju skaitu, tad valsts tiek uzskatīta par demogrāfiski novecojušu.[3]

Demogrāfiskā novecošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

To var izprast kā fenomenu, kas veidojas no komponentiem:

  • Novecošana, samazinoties dzimstībai,
  • Novecošana, kas ir saistīta ar dzīves mūža pieaugumu, samazinoties mirstībai (uz dzimstības samazināšanās fona).[4]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Aivars Kaupužs. «Fiziskās aktivitātes veselības veicināšanai 60-75 gadus veciem cilvēkiem», 2011. gads. Skatīts: 21.12.17.
  2. Margarita Rupenheite. «Geriatrijas pamati. Veco ļaužu aprūpes un saskarsmes īpatnības», 2010. gads. Skatīts: 20.12.17.
  3. «Iedzīvotāju skaits un galvenie demogrāfiskie rādītāji». 2017.gads. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 13. decembrī. Skatīts: 21.12.17.
  4. LMZino. «Aktīvās novecošanas stratēģija ilgākam un labākam darba mūžam Latvijā», 2016. gads. Skatīts: 19.12.17.