Pāriet uz saturu

Ordeņa karaspēka sakāve Zemgalē (1264)

Vikipēdijas lapa
Šis raksts ir par 1264. gada krustnešu karagājienu uz Zemgali. Par citām jēdziena Karagājieni uz Zemgali nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Livonijas konfederācijas karte XIII. gs. vidū. Livonijas ordeņa karaspēks devās no Rīgas karagājienā uz dienvidiem.

1264. gada Ordeņa karaspēka sakāve Zemgalē notika zemgaļu sacelšanās apspiešanai rīkotā apvienotā krustnešu karaspēka 1264. gada karagājiena laikā, kas notika vienlaicīgi ar karagājienu uz Kursas dienvidu daļu un kauju pie Griezes. Kauja notika nenosauktā vietā mežainā apvidū starp Rīgu un zemgaļu zemēm. Pēc sakāves kaujā pret zemgaļiem ordeņa vadība nolēma uzcelt jaunu cietoksni tuvāk Rīgai uz Garās salas Lielupē (tagad Jelgavas pils Pilssalā).

Atskaņu hronikas vēstījums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Livonijas ordeņa mestrs Konrāds 1264.gadā sapulcināja lielu karaspēku, kas sastāvēja no ordeņa brāļu, karakalpu, "zemes ļaužu" un citu krustnešu karapulkiem, kas pirms tam bija karojuši un dedzinājuši sacēlušos kuršu pilis Kurzemē. Karaspēkam tika piepulcēti arī ordenim sākotnēji lojālie zemgaļu karavīri. Pēc tam, kad visā Zemgalē "šie pulki kāva, laupījumu vāca un visvisādi izdarījās", no tiem aizgāja saniknotie zemgaļu karavīri. Zemgaļi aizsprostoja visus iebrucēju atkāpšanās ceļus uz Rīgu ar lieliem aizžogiem. Kad krustnešu pulki piejāja pie kāda no aizžogiem, zemgaļi pēkšņi viņiem uzbruka. Kaujā krita sešsimt iebrucēju karaspēka vīru, starp tiem divdesmit ordeņa brāļu un daudzi tika ievainoti. Tikai "daži zemgaļi galvu lika par ķīlu, sargot tēvzemi". Sakautie krustnešu karavīri mestra vadībā cauri mežiem sasniedza Rīgu. Ordeņa mestrs bažījās, ka zemgaļi tūlīt uzbruks arī otram krustnešu karaspēkam, kas ar Kursas kara laupījumu atpūtās pie jūras (jādomā tagadējā Jūrmalas teritorijā). Mestrs steigšus sūtīja jātnieku pie viņiem ar vēstījumu: “Nelaimē diemžēl Zemgalē iekļuvām un cīņu zaudējām. Nu celieties, ir laiks, stāv priekšā cīniņš baigs: jau zemgaliešu karaspēks nāk šurp kā milzīgs ugunsgrēks.” Tomēr tā izrādījās viltus trauksme un karaspēks gar jūru un tālāk gar Daugavu, ieradās Rīgā, kur sadalīja sagūstītos "vīrus, sievas, bērnus, zirgus, teļus, liellopus līdzīgi starp sirojuma dalībniekiem un pa daļai viņu ciešanas bija nu remdētas."[1]

  1. «Atskaņu hronika (07298. - 07392)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 7. februārī. Skatīts: 2012. gada 9. februārī.