Orikona

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Orikona
Ὤρικον
Oricum - Monumental Fontana 01.jpg
Sengrieķu "teātra" paliekas Orikonā.
Orikona (Albānija)
Orikona
Orikona
Atrašanās vieta Valsts karogs: Albānija Albānija
Reģions Epīra
Koordinātas 40°19′08″N 19°25′43″E / 40.31889°N 19.42861°E / 40.31889; 19.42861Koordinātas: 40°19′08″N 19°25′43″E / 40.31889°N 19.42861°E / 40.31889; 19.42861
Veids Apdzīvota vieta
Vēsture
Kultūras Sengrieķu
Piezīmes
Izrakumi 19. gadsimts
Arheologi Luidži Marija Ugolini
Stāvoklis Drupas
Publiska piekļuve Arheoloģiskais parks

Orikona jeb Orikosa (gr. Ὤρικον, Ὤρικος) bija sengrieķu pilsēta[1] Epīras ziemeļu daļā (mūsdienās Albānijas dienvidi), Vļoras līča dienvidu daļā. Tagad tur ir izveidots arheoloģiskais parks.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc nostāstiem pilsētu izveidoja eibejieši, iespējams, kā emporiju (sengrieķu tirdzniecības faktorija). Sākotnēji tā atradās uz salas, kas jau senos laikos savienojās ar kontinentu, un aizņēma apmēram 5 hektārus teritorijas. Taču arheoloģiskie atradumi ir reti. Tā bija izdevīgi izvietota sakariem ar Kerkīru un atradās tikai 40 jūdzes no Otranto. Tādēļ tā bija izdevīgs punkts ceļā starp Grieķiju un Itāliju. Senie avoti (piemēram, Herodots) apraksta to kā ostu, bet galu galā tā ieguva pilsētas statusu, un apmēram no 230. līdz 168. gadam pr.Kr. kala savas monētas ar uzrakstu ΩΡΙΚΙΩΝ ("orikieši").

Romas impērijas laikā tai bija militāra nozīme un kalpoja par bāzi romiešu karā ar ilīriešiem un Maķedoniju (kuri kādu laiku bija to ieņēmuši). Šī bija pirmā pilsēta, kuru Jūlijs Cēzars ieņēma, kad iebruka Epīrā. Viņš spilgti aprakstīja pārējo iedzīvotāju kapitulāciju savā trešajā grāmatā "De Bello Civili":

Pēc Orikonas ieņemšanas Cēzars, netērējot laiku, devās uz Apolloniju. Uzzinot par viņa ierašanos, vietējais komendants L.Staberijs sāka piegādāt citadelē ūdeni, nostiprināt to un pieprasīt no Apllonijas iedzīvotājiem ķīlniekus. Taču tie paziņoja, ka ķīlniekus nedos, vārtus konsula priekšā neaizbultēs un vispār nepieļaus priekš sevis pieņemt lēmumus, kas nav saskaņā ar ar visas Itālijas un romiešu tautas vienoto spriedumu. Ņemot vērā šādu iedzīvotāju noskaņojumu Staberijs slepeni bēga no Apollonijas. Apllonijas iedzīvotāji aizsūtīja Cēzaram sūtņus un uzņēma viņu pilsētā. Viņu piemēram sekoja bilidieši un amantieši, kā arī pārējo piejūras pilsētu pilsoņi un kopumā visa Epīra, sūtot pie Cēzara sūtņus, un apsolot izpildīt visus viņa rīkojumus. (III:12)

Pēc tam šī Orikona "kļuva daudz mierīgāka apmetne", un nedaudzās atliekas, kuras mūsdienās var ieraudzīt, tiek datētas ar 1. gadsimtu pr.Kr. vai vēlāk.

11-12. gadsimtā Orikona, jau zināma kā Jērika (gr. Ἱεριχὼ), kopā ar Kaninu un Aulonu izveidoja Bizantijas provinci. Kā provinciāla pilsēta Jērika un Kanina parādās impērijas zelta bullā, kā Alekseja III Eņģeļa dāvinājums Venēcijai 1198. gadā.

Osmaņi pārdēvēja Orikonu par Pašalimanu ("pašā osta"), un lagūna līdz pat mūsdienām ir saglabājusi šo vārdu, kā arī netālu izvietotā albāņu jūras kara flotes bāze.

Orikonas terebintu ("Oricia terebintho") piemin Vergilijs un Seksts Propercijs.

Apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iepriekš bija nepareizs uzskats, ka pilsētā ir teātris. Bet patiesībā tā ir monumentāla strūklaka vai sabiedriska vieta, kas tika izmantota arī kā ūdens rezervuārs. Tuvākā apkārtnē nav dzeramā ūdens avotu, tāpēc pilsēta, lai izdzīvotu, bija spiesta krāt lietusūdeni.

Pilsēta bija pilnībā izkalta klintī, kas noveda pie rezervuāra izveidošanas 10 metru diametrā. Zemāk arī atrodas vēl neatrakts templis, bet nelielā attālumā izvietots Dionīsam veltīts altāris. Atklātās pilsētas lielākā daļa atrodas zem ūdens, tā ka lidaparāta var ieraudzīt zemūdens celtņu kontūras. Tas norāda, ka piekraste ap Orikonas ostu lēnām grimst jūrā.

Sienu pēdas tika atklātas visā pilsētas teritorijā, kas liecina, ka tā tika atjaunota Bizantijas laikā.

Baznīca[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Blakus pilsētai var ieraudzīt Marmiroitas baznīcu. Šī baznīca celta Bizantijas imperatora Teodora I valdīšanas laikā. tai ir neliela centrāla zāle 6 х 9 metri un kupols 3 metri diametrā, kuru balsta četras romiešu arkas. Sienas no iekšpuses ir dekorētas ar tipiskiem Bizantijas fresku fragmentiem.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Mogens Herman Hansen and Thomas Heine Nielsen, An Inventory of Archaic and Classical Poleis (Oxford University Press, 2004: ISBN 0-19-814099-1), p. 347.